Par jūtām

Pēdējā laikā man daudz cilvēku par jūtām un sajūtām jautā. Viss it kā būtu loģiski, drīz viss būs savādāk. Vakar  kā reizi notika sarakste. Atļaušos citēt:
"- a tu gatava pamest dzimtenes ares?
- man laikam vēl nav aizgājis, man nav nekādu satraukuma vai jeb kādu jūtu šinī sakarā
- mosh tev vispar nau nekadu juutu 
-  tā arī gluži nevarētu teikt 
- nu hvz, kadas juutas tad tev ir?
- tiešām hvz  "
Šorīt no rīta pamodos ar A.Kalniņa spārnoto frāzi - "Ko tu domā, bļeģ, man nav jūtu. Es normāls čalis". Es tagad nevaru vairs atrast, taču es lasīju Kalniņa pārdomas šīs parodijas sakarā, viņam jau pašam reāli piegriezies, ka viņu daudzi vēl joprojām sveicina tieši tā. Mana pārliecība gan ir tāda, ka viņam no Šī netikt vaļā nekad. Ok, šī bija atkāpe.  Par manām jūtām - mani ir fantastikas spējas izlikties, ka man jūtu nav. Ok , es saprotu un apzinos, kas notiek, taču es negribu stresot par to, kas eventually notiks tāpat vai tieši otrādi - nenotiks. Tu nevari uzvarēt nākotni.  Man ir tā, kā mana visu laiku mīļākā literārā tēla Holdena Kolfīlda teiktajā - "people are always ruining things for you...". It sevišķi runājot par jūtām. Tas ir sieviešu žurnālu un seriālu izdomājums, ka visu laiku par jūtām jārunā. Tieši tā iemesla deļ es vairs arī nelasu sieviešu žurnālus. Un tad tikai brīnies, ka nāk uz redakciju vēstules, tjip, esam precējušies 10 gadus, mums ir 2 bērni, runājam par tiem vai remontu. Come on, tā taču ir ģimene un saimniecība, tur agrāk vai vēlāk ir jārunā par bērniem un pilošiem krāniem. Un ja es būtu precējusies, tad es gribētu, lai vīrs mani pie nelāga garastāvokļa ved uz krogu, nevis gādīgā balsī jautā man, kā es jūtos. Pie atkāpes aņuks ienāca prātā:
- ты меня любишь
- люблю
- а как ?
- как не странно
 Ok, novirzījos no domas, taču nesolu, ka neizdarīšu to vēl. Turpinam par jūtām. Mani mīļie draugi, protams, ka es visus Jūs mīlu. Tieši tāpēc jau jūs esat mani draugi un man nekas nav jāpierāda. Un atkal man gribas kaut ko citēt, šoreiz Depeche Mode -  "words are very unnecessary, they can only do harm ". Katru reizi, kad es mēģinu kaut ko vārdos ietērpt, tā tas pārvēršas par katastrofu. Ticiet man, for your own sake, ja es palieku pārāk jūtelīga, uzklausiet un aizmirstiet, jo es ticu arī Ziedonim, ka tā dalītā bēda NAV pusbēda.

Es nevarēju izdomāt finālu manām pārdomām, tāpēc izdomāju uzrakstīt pāris lietas pēc kurām es skumšu :

• Ģimene un draugi, of course (jā, man ir vislabākie, vissmukākie, vizuzņēmīgākie, visjautrākie, vislieliskākie, vissaprotošākie un arī tie, ka šo nemaz neizlasīs);
• Likt filmas wishlistā ar cerību tās kādreiz arī noskatīties;
• Sērfot caur NME un Pitchforku, meklējot jaunas skaņas;
• Tupi lurēt filmas visu nakti, Angry birds putnu mantiņu ieskautai;
• Samīļot savu kaķi, neskatoties uz to, ka viņš ir iedomīgs princis;
• Lēts alus;
• Mammas vārītās zupas.
• The book depositary skatīties live trafiku nopirkatajā grāmatām:
• un noteikti vēl miljons lietu, ko es pierakstīšu vēlāk.

Ok, finālam vēl dziesmu

Tālas noskaņas zilā vakarā vai zilas noskaņas tālā vakarā...

          Atmiņa ir fantastiska lieta. Es, piemēram, neatceros, kāpēc vispār es te sāku kaut ko rakstīt. Iespējams, ka tikai tāpēc lai pati ko neaizmirstu. Tieši tā paša iemesla dēļ nēsāju līdzi pierakstu blociņu, jo to, ko nodomāju tiešām neaizmirst, to es stabili aizmirstu. Tajā pašā blociņā aizmirstu ierakstīt, taču, ja arī ierakstu, tad aizmirstu izlasīt utt.  Tu vari atcerēties puiša kreklu ar kuru tev bija sarunāts aklais randiņš, bet kuram tu tā arī nesaņēmies pieiet klāt. Zini pat viņa vārdu, taču aizmirsti vārdu, kuru pirms 10 minūtēm dzirdēji. Bez problēmām zini vecas simtpātijas dzimšanas dienu, taču aizmirsti tuva radinieka. Drāmai varu piemest - neatceries kāpēc kādu mīlēji, taču neaizmirsti, kāpēc nīsti. OK, atmiņa ir laba lieta krustvārdu mīklu minēšanai un citu erudīciju spēļu spēlēšanai. Ak, un protams, tās atmiņas, kuras pat gribēdams neaizmirsīsi, it īpaši tās, kuras es saucu - "zeme paveries", respektīvi tās situācijas, kurās neesi juties visai komfortabli un, atceroties tās pat pēc daudziem gadiem, tāpat pie sevis noelsies "zeme paveries", netkarīgi no tā vai iesaistītas puses to atceras vai nē. Taču tie ir sīkumi, jo ir arī nopietnākas lietas, ko atcerēties, ne tikai veco labo pantiņu, ko neaizmirstu kopš bērnudārza laikiem - "Mazs kaķīt's, mazs zaķīt's uz ceļa satikās un brīnījās....."

          Viedi cilvēki vispār iesaka neieslīgt pagātnē un neatgriezties pie bijušiem notikumiem, vienalga pozitīviem vai negatīviem, vai tas būtu varoņdarbs, piedzīvojumi vai kāda cita pieredze pie kuriem mēdzat atmiņās kavēties vai žēloties par pārestībām, kas jums nodarītas. Jo domas vien var radīt visādas negācijas - aizvainojumu, dusmas, sevis žēlošanu utt. Tas paātrinot ķermeņa un prāta novecošanos. Pagātnei jāļauj norimt un tā jāizmanto tikai tajos gadījumos, kad tā noteikti nepieciešama. Tā teikt - use wisely. Tā kā biedri - ķeriet mirkli un esiet laimīgi šeit un tagad !!!!

P.S. Es pati nepārlasīšu šo tekstu, lai nepārdzīvotu aizmirstu komatu :))

The OC (atskaņošanas saraksts)

Es un mūzika

Mūzika mājās.

Atceros, ka mājās mums bija lenšu atskanōtājs ( vēl tagad atceros to trelli, kad tā lenta tika pārtīta) un vesela kaudze ar lentām, kur liekas, ka bija pilns ar Ilmāru Dzeni, kaut kādi letiņi, Čikāgas piecīši utt. Pēc tam jau parādījās plašu atskaņotājs un plates ar Sandru, CC Catch, daudz itāļiem utt

Pirmā trauma.

90-tajos bija tāda kasešu izlase vairākos sējumos "Būsim pazīstami Atbalsis". Viena no šīm izlasēm man ļoti patika. Es pat īsti neatceros, kas tieši tajā izlasē bija tik īpašs, taču, kad tā kasete tika ierauta magnetafonā, es brēcu 2 dienas kā minimums, kamēr mamma nenopirka man tādu pašu kaseti vietā.

Madonna

95.tajā gaidu un skautu laikā braucu pirmo reizi uz ārzemēm, uz Stokholmu. Tagad liekas nereāli, taču toreiz pat vīzu vajadzēju. Labi, stāsts nav par to. Mūs ielika dzīvot ģimenēs un zviedru meiča Korin visu laiku dziedāja Madonnas La Isla Bonita. Man tā dziesma tik ļoti bija pielipusi, ka, atbraucot mājās, es uzreiz nopirku Madonnas kaseti. Rezultātā man beigās visas sienas bija nolīmētas ar Madonnas bildēm un, protams, sadabūtas visas kasetes.

Koncentrācijas nometne

Pamatskola vispār ir ļoti interesanta padarīšana. Toreiz par strīdus iemeslu varēja būt mēģinājums pierādīt, kas ir labāka grupa - East17 vai Take that. Nezinu, kas notika, taču Madonna beigās zaudēja savu aktuālitāti un parādījās Prodigy. Nepietika tikai ar "Experience" un "Music for the Jilted Generation", es pat vairākās kasetēs sarakstīju reportāžas no tā laika trendīgākā kluba "Super FM". Mana babuļa vienreiz izdzirdot vienu no šīm kasetēm, teica, ka tas izklausoties pēc kaulu zāģēšanas koncentrācijas nometnē.

Sports un mūzika

Es netaceros, kā beidzās manas attiecības ar Prodigy, taču vēlāk parādījās mīlestība uz Nirvana, Offspring, Weezer. Vēl bija tāda latviešu grupa "How much personalities?", kasetes vāciņš bija zils ar aci virsū. Vispār interesanti, kas ar viņiem vēlāk notika ? Sistēma bija vienkārša - uz palodzes tika izstellēts maģis un palaists kāds no augstāk minētajiem uz visu skaļumu un es ar kaimiņieni pie loga spēlējām badmentonu. Dīvainā kārtā, neviens nekad neaizrādīja, ka mēs kādu traucējam.

Par fanošanu

Pamatskolā man bija viena klasesbiedrene, kura fanoja par Roxete. Nebija tā, ka pārējiem būtu kādi iebildumi, taču atceros vienu dzimšanas dienu, kur skanēja tikai Roxete un tad viens čalis izdomāja, ka tā Roxete jau līdz kaklam un ieslēdza kaut ko citu. Tā meiča nopietni sāka raudāt dēļ tā. Vidusskolā bija viena meiča, kas nopietni slimoja ar Backstreet Boys, precīzāk ar Niku Kārteru, taču tas mani vairs neuztrauca, es toreiz klausījos Alanisu Moriseti, taču tas stabili neskaitījās stilīgi, tāpēc muzikālās diskusijās neiegrimu. Taču Alanisas Morisettes klausīšanās deļ vēlāk vairs nevarēju atļauties skaļi kādam teikt, ka biju nopietni saslimusi ar Savage Garden, jo tas sabojātu manu alternatīvo tēlu :DDD

Par festivāliem

Es dievinu festivālus tāpat kā es dievinu vasaru. Izspūrušiem matiem locīties kādā no koncertiem vēlams ar aliņu rokā. Man patīk arī pamosties pilnīgā saunas sajūtā teltī un šļūkt uz dušu, pa ceļam, protams, paķerot aliņu. Patīk redzēt visas hipsterīgās un oriģinālās būtnes vienuviet. Patīk apsēsties pūļa vidū, kad esi nolecies tā, ka vairs nevari nostāvēt. Patīk pārdzīvot arī vētras un pazaudēt balsi. Atceros šogad Open'er festivālā Polijā sākās tāda vētra, ka maz neliekas. Tā gan nebija tik ar tādām sekām kā Pukkelpop Belģijā, taču tāpat trakākā, kādu līdz šim izdevies piedzīvot. Atceros, ka man pa visām varītēm gribējās redzēt Foals par spīti nenormālam lietum un vējam. Man gan bija pietiekami labs lietus kostīms, kas neļāva izmirkt līdz pēdējai vīlītei, taču zobs un zoba vairs neturējās, taču, ja esi pūlī, tad apkārtstāvošie cilvēki darbojas kā aizsargs. Koncerts, protams, bija katra lieka slapjuma un zoba klabējiena vērts, taču, kad pūlis izklīda, tad tu atgriezies šausmīga laika realitāte, taču tas tāpat ir viens labākajiem piedzīvotajiem koncertiem.

Shame

Un, protams, mums visiem ir/bija tādas muzikālās patikšanas, ar ko nelepojas. Vidusskolā vienu brīdi biju uzsēdusies uz krieviem. Klausījos pat tādu bezzobainu brīnumu Šuru, Alsu, demo un visādus citus brīnumus. Hi-Fi vispār bija galvenais hīts. Bija arī R&B periods, klausījos pat Dženetu Džeksoni. Man patika arī Ādams Lamberts, taču tikai tajā posmā, kad viņš tikai piedalījās American Idol, kad viņa albums iznāca, tad gann pārstāju. Vīlos, ka viņš izvēlējās popsas ceļu, nevis rokmūziku. Kaut gan kaut kur nesen lasīju (ja tas vispār ir taisnība), ka viņš koncertēšot ar Queen, tā kā viņš vēl var atgūt cieņu manās acīm. Pie shame var pieskaitīt arī Eirovīzijas skatīšanos, kaut gan to pēdējos gadus toč vairs nedaru, taču, kad tikko parādījās, tad gan skatījos.

Mans un tavs

Mūzika ir viena no manām vislielākajām baudām. Manu garīgo mierīgi var sabojāt no rīta autobusā satiksta kaimiņiene, jo tad ir jārunā un nevar klausīties mūziku. Vēl jo vairāk, ja pleiliste piebāzta ar jaunumiem, kuri vēl nav noklausīti. Un, protams, mums katram ir savas dziesmas, kas asociējas ar kādiem notikumiem vai cilvēkiem. Kā Spānijā, piemēram, visu laiku dungoju "...siempre mi corazon...", pat nezinu, kā tā dziesma sāka skanēt manās ausīs. Vai kā pagājušo gadu Openerā visa telšu pilsētiņa dziedāja "Who let the dogs out" vai šogad pēc Prince koncerta tyelšu pilsētiņa savukārt auroja "Purple rain". Vai kā Parīzē ar draugiem sēdējām dormā un vienīgā dziesma,. kas telefonā bija Empire of the Sun "We are people". Un tā dziesma tak skanēja visu nakti uz riņķi. Vai, kā pirms daudziem gadiem, kad dzīvoju kopā ar vienu puisi, viņš atnāca nakts vidū mājās pilnīgā pālī un ierubīja Skyforger, es skrēju no mājas ārā ar kokteili rokās, sēdēju uz trepēm pie mājas un klausījos rēcošu "... piesēdies Vēja māte sausas priedes galiņā..." vai kā nodrillējām Hospitāļu ielas disku tik tālu, ka bija jāpērk jauns :) Un, protams, daudz, daudz citu.

Tagad gan viss. Noslēgumam tikai novēlu katram atrast savu mūziku :)

Par ko neuzrakstīju...

Atcerējos par šo vietni un izrādās, ka neesmu bijusi pārāk aktīva šogad.

Par ko es neuzrakstīju:

• Neuzrakstīju kā 3x šogad braucu uz Itāliju, par itāļu ēšanas paradumiem un itāļu vīriešiem. Tāpat arī neuzrakstīju par couchsērfinga pieredzi tur un labajiem laikapstākļiem.
• Neuzrakstīju savu odu Aleksam Tērneram un neuzrakstīju Arctic Monkeys koncerta apskatu Stokholmā.
• Neuzrakstīju kārtējos makšķernieku stāstiņus par stopēšanas pieredzi Polijā. Kā ir iespējams stopēt pusnaktī ar sņabja pudeli rokas utt. Arī to ne, kā dabūju ar airi pa seju, braucot ar kajakiem. Neuzrakstīju, kā īpašo izdzīvošanas pieredzi Open'er festivālā, kad zeme ar debesīm izdomāja saiet kopā
• Neuzrakstīju arī nevienu izdomātu stāstu. Kā beigās secināju, iepriekšējiem man bija kāds tā arī nepiepildīts iedvesmas avots, kurš noglabāts tikai man zināmā vietā. Avoti gan mainījās gada laikā, taču neviens neiedvesmoja poēzijai.
• Neuzrakstīju otro daļu muzikālo filmu apskatam, taču tas vēl varētu tapt.
• Neuzrakstīju, kā uz brīdi tiku pie bāra un, ja kaut ko grib, tad skaidri jādefinē mērķi, jo savādāk var dabūt ko gribēji, taču tam līdzi var nākt miljons citu lietu bez kurām varētu arī iztikt.
• Neuzrakstīju, ka vispār nezinu, kā turpināt šo blogu. Neesmu: fešionista, kulinārijas eksperte, tehnoloģiju guru, fotogrāfe, neradu neko tādu, ko varētu pārdot, muzikas un kino kritiķe arī ne, humors arī apšaubāms.....

Bilde & Skaņa

Nu tad tā izdomāju salikt kopā arī savu filmu apskatu. Šoreiz par ar mūziku saistītā filmām

Control (2007)
Antons Korbins, kas ir daudzu grupu (jā, jā arī Prāta Vētras) fotogrāfs, mūzikas video klipu režisors un visādi citādi talantīgs cilvēks. Ja nemaldos, šī ir arī viņa pirmā režisētā pilnmetrāžas filma par leģendāras grupas leģendāru solistu. Lieliska melnbalta filma par Joy Division solista Iana Kērtisa (Ian Curtis) dzīvi sākot no skolas gaitām līdz viņa nāvei 23 gadu vecumā. Starp citu, aktieri koncertu skatos spēlē pa īstam, viņi speciāli tika mācījušies spēlēt šai filmai. Un jā, filmas skaņu celiņš arī ir lielisks.



24 Hour party people (2002)
Protams, es kā britu mūzikas absolūtā fane nevarēju nepieminēt šo. Ja laika mašīna patiešām tiktu izgudrota, tad es noteikti pārceltos uz Mančestru 80. gados. Filma ir veltījums 80-to gadu Mančestras mūzikas grupām. Pat ne tik daudz grupām kā dzīvesveidam un tusiņiem. Filmas centrālais tēls ir Tonijs Vilsons - televīzijas mūzikas raidījuma vadītājs un Factory Records direktors. Sākas viss 1987.gadā, kad Tonijs nodibina Factory records un mēģina iznest Mančestras mūziku (Joy Division, Happy Mondays, New Order) pasaulē. Tāpat tā stāsta par reiva kultūras pirmsākumiem. Vispār sižetu izstāstīt ir pagrūti, jo tas ir pilnīgi dulls, kas sastāv kā no reāliem faktiem, tā arī no tā saucamajām urbānajām leģendām.



Almost famous (2000)
"And you can tell Rolling Stone magazine that my last words were... I'm on drugs! "
Almost famous ir filma par kādu puisi, kurš raksta žurnālam Rolling Stones un ceļo līdz grupai Stillwater. Kā puisis tā arī grupa nav reāli, taču filmas režisors Cameron Croe savā laikā tiešām bijis žurnālists iekš Rolling Stones, tā kā varētu teikt, ka filma ir daļēji biogrāfiska, jo ceļā tiek attēlots arī paša pieredzētais. Šī ir viena no filmām, kuru es mēdzu paskatīties laiku pa laikam vēl un vēl. Un jā, Eltona Džona "Tiny Dancer" iegūst pavisam citu skanējumu pēc šīs filmas noskatīšanās.



Sid and Nancy (1986)
Galvenos vilcienos - filma ir par Sidu (Sid Vicious), Sex Pistols basistu un viņa draudzeni Nensiju. Kad Sex pistols pajūk, Sids mēģina kļūtu solo mākslinieku, tajā pašā laikā arvien vairāk aizraujoties ar heroīnu. Un, protams arī par mīlestību, kas ne vienmēr ir skaista. Filma saņēma arī gana daudz kritikas par it kā narkotiku slavinājumu, taču tajā nav nekā skaista, filma diezgan brutāla šajā kontekstā. Tāpat Sex Pistols solists pārmeta filmas veidotājiem, ka veidojot filmu neesot pat pakonsultējušies ar viņu un pārējiem grupas dalībniekiem, kuri Sidu un Nensiju pazinuši, tā kā biogrāfiskie momenti esot baltiem diegiem šūti. Un jā, Garijam Oldmenam šī bijusi pirmā galvenā loma un, nebūdama kino kritiķe, varu teikt, ka viņš šajā lomā spēlē vienkārši izcili.



The Boat That Rocked (2009)
On air. Off shore. Out of control.
Atpakaļ pie mīļotajiem britiem. Filma par pirātu radio 60-tajos gados Ziemeļu jūrā. Britu cenzūra ir aizliegusi pop un rokmūziku, atzīstot labi, ja tikai džezu, taču daži drosminieki tomēr nepakļaujas. Nav ko daudz stāstīt, jautra filma un daudz labas mūzikas. P.S. šāds pirātu radio iekš UK ir bijis 1964. gadā. Filma gan nav par šo radio, taču tas ir iedvesmojis režisoru. Un vēl, Radio Caroline (īstais pirātu radio) šobrīd ir pilnīgi legāls.



Accros the Universe (2007)
Pat, ja neesat dedzīgs Beatles fans, tomēr šī filmas, kas pamatā veidota uz Beatles dziesmām, ir varen iespaidīgs un krāšņs gabals. Vismaz vizuālo baudījumu apsolu:) Pašai visvairāk palicis atmiņā filmas epizode, kur vienu čali paņem armijā, paralēli skanot "I want you (She's so heavy) "



Taking Woodstock (2009)
Šī filma ir veidota tikai kā variācija par Vudstokas festivālu, ja kāds vēlas oriģinālu, tad ir jāskatās dokumentālā filma Woodstock 1973.gada versija aš 3 stundu garumā. Man patika. Viens jautrs fakts - kā raksta Washington Post, filmas scenārija autors un producents Kannu festivālā izteicies, vislielākās problēmas priekš filmas bija atrast cilvēkus, kas nestrādā pilnu laiku un kam vēl joprojām ir pilnīgs kaunuma apmatojums. :) Mīļākais kadrs - Emily Hirsch monologs par TO kalnu un protams, galvenā varoņa mammas, kas saēdusies hašiša kēksiņus, deja lietū :)



Berlin Calling (2008)
Man ar šo filmu ir emocionālas atmiņas, jo to es skatījos pašā Berlīnē āra kinoseansā panku rajonā, tāpēc man viņa likās pilnīgi iederīga vietā un laikā. Kaut gan neesmu baigā elektroniskās mūzikas cienītāja, tomēr daži izpildītāji man tīri labi tīk. Stāsts ir par kādu DJ (starp citu galveno lomu arī tēlo Vācijā ļoti pazīstams DJ Paul Kalkbrenner), kurš nokļust psihiatriskajā slimnīcā pēc narkotiku pārdozēšanas un tur nu viņš atrod pazudušo mūzu un visādas citādākas atklāsmes.



Crazy heart (2009)
Loma, kas Džefam Bridžesam atnesa Oskaru. Pamatā stāsts par kādu izbijušu kantrī dziedātāju, kas savā dzīvē nedaudz pazaudējies (pārāk daudz laulību, pārāk daudz mūža ceļā, pārāk daudz alkohola), taču viņa dzīvē ienāk kāda žurnāliste (Megija Gilenhāla) , kas viņu iedvesmo. Un jā, izrādās, ka filma tikusi uzfilmēta tikai 24 dienās.



Once (2006)
Kāda īru mūzikanta un čehu viesstrādnieces savdabīgā mīla. Sižetu gan es nevaru normālos teikumos aprakstīt, tā ir viena no tām filmām, kas vienkārši jāskatās un jāizjūt. Galveno lomu tēlotāji nav profesionāli aktieri un abi apgalvo, ka tā ir bijusi pirmā un pēdējā reize, kad filmējas kādā filmā, jo gribot koncentrēties tikai uz savu muzikālo darbību.



High Fidelity (2000)
Lūk, šis varētu būt mans sapņu darbs - vai nu pašai būt mūzikas veikala īpašniecei vai strādāt tādā, taču, zinot, kā cik švaki mūsdienās iet ierakstu biznesam, tas lai paliek tikai sapņa līmenī.
Filma noteikti uzrunās visus mūzikas mīļus un savdabīgu attiecību cienītājus. Starp citu, ja patīk šī, tad noteikti uzrunās arī filma Singles (1992), kur arī skan lieliska mūzika un kas arī ir par visvisādām attiecībām.



Sex &Drugs & Rock & Roll (2010)
Biogrāfiska filma par Ian Dury - 70-to gadu UK pankroka pionieri Ian Dury. Briti mīl savus varoņus un filma būs lieliska skatāmviela ar tiem, kas neko par Ian Dury nav dzirdējuši.
"Every Englishmen's perversion is to be the wrong way round all the time"



School of Rock (2003)
Lielisks Džeks Bleks, kuram apstākļu sakritības dēļ filmā jākļūst par mūzikas skolotāju. Protams, viņš nav parasts skolotājs un māca bērniem nevis skolas programmā paredzēto, bet cenšas no skolēniem izveidot rokgrupu. Jautri brīži garantēti :))



Walk the line (2005)
Biogrāfiska filma par Džoniju Kešu, ko tēlo lielisks Joaquin Phoenix un Reese Witherspoon (starp citu saņēma par šo lomu Oskaru). Filma uzņemta pēc paša Keša autobiogrāfijas. Abi aktieri filmā spēlē un dzied pa īstam, protams, daudzus mēnešus cītīgi trennējoties. Un abu galveno lomu spēlētāji tika atbalstīti arī no paša Dž. Keša un viņa sievas Džūnas Kārteres puses.



Nowhere Boy (2009)
Atkal biogrāfiska filma par Džona Lenona pusaudža gadiem. Filma balstīta uz Lenona pusmāsas sarakstīto biogrāfisko grāmatu. Pa lielam filmā attēlotas Lenona sarežģītās attiecības ar savu māti un tanti, kā arī parādīta iepazīšanās ar Polu Makartniju un Bītlu pirmajiem aizmetņiem.



Scummy Man (2006)
Es, protams, nevarēju noturēties un pastāstīt par šo. Šī pat nav īsta filma, taču ir 12 min. īsfilma, kas radīta, iedvesmojoties no manas vismīļākās grupas ever "Arctic Monkeys" dziesmas "When the sun goes down". Gan dziesma, gan īsfilma ir par prostitūciju. Filmas nosaukums arī paņemts no šīs dziesmas vārdiem :
" And what a scummy man
Just give him half a chance, I bet he'll rob you if he can
You can see it in his eyes, that he's got a nasty plan
I hope you're not involved at all "
Nu labi, labi, pieminēšu, ka Alekss Tērners ir vispār lielisks stāstnieks un gara acīm redzu īsfilmu par gandrīz katru 2. Arctic Monkeys dziesmu.
Ā, un filmu var youtube noskatīties 2 īsās daļās. Nekās tāāāds tur nav, taču es vienkārši izmantoju savu privilēģiju to pastāstīt :))


Dokumentālās

No Distance left to Run (2010)
Retrospektīvs atskats uz grupas Blur karjeru un aizskustinošs stāsts par viņu atkalapvienošanos tūri 2009.gadā. Mjā, dažkārt izdomātie scenāriji nobāl īstu un patiesu stāstu priekšā. Šis nav izņēmums. Lieliska, lieliska filma.



Heima (2007)
2005.gada vasarā grupa Sigur Ros atgriežas dzimtajā Islandē (organiski vēl nerakstās Īslande) un dažādās pilsētās sniedz bezmaksas koncertus. Filmā nereāli skaisti dabas skati un, protams, Sigur Ros fantastiskā mūzika. Baudījums acīm, ausīm un srdij :)



Some Kind of Monster (2004)
Kad Metalicu ir pametis grupas basists Džeisons Ņūsteds un pēc tam, kad Džeims Hetfilds ir izgājis rehabilitācijas kursu, lai atbrīvotos no alhokola atkarības, grupa sanāk kopā, lai radītu jaunu albumu. Grupai palīgā tiek pieaicināts arī treneris-terapeits, kurš mēģina mazināt psiholoģisko spriedzi kolektīvā, kas pa lielam ir abu harizmātisko līderu (Hetlfilda un Larsa Ulriha) nesaprašanos dēļ. Tiek arī dokumentēti grupas jaunā basista meklējumi. Nu ko lai saka, arī roka gigantiem ir savas cilvēciskās problēmas. :)



Dig!(2004)
Šis ir labs gabals. stāsts ir par divām grupām - Brian Jonestown Massacre un The Dandy Warhols, to līderiem un atšķirīgiem izaugsmes ceļiem 7 gadu garumā.



The White Stripes Under Great White Northern Lights (2009)
Kā Uldis Rudaks rakstījis - "Tādi talanti kā džeks Vaits dzimst visos laikos, bet mums ir palaimējies , ka dzīvojam ar viņu vienā laikā, kas dod šo burvīgo iespēju dzirdēt dzīvajā gan The White Stripes, gan Raconteurs un Dead Weather". Par šo es arī pagājušo vasaru pārliecinājos, dzīvajā redzot Dead Weather uzstāšanos. P.S. Kad U.Rudaks ralstīja šīs rindas, neviens vēl nezināja, ka The White Stripes beigs pastāvēt, taču Vaita jaunais projekts Roma teju, teju nāks gaismā. :))
Filmā savukārt dokumentēta grupas The White Stripes tūre pa Kanādas mazpilsētām 2007.gadā. Un ja patīk Džeks Vaits, tad noteikti var paskatīties vēl vienu dokumentālo filmu - It Might Get Loud (2008).

Pasaka pasaciņa

Reiz kādā vakarā satikās divas Agneses un viena Linda, lai atzīmētu kādu jubileju, taču vakara gaitā malkojot vīnu un karsto balzāmu radās dažādi stāsti. Par darba gaitu - tas, kurš zaudē kārtīs, dabuj no pārējiem atslēgas vārdus un sacer stāstu.

Īpaši norādījumi - ja Jūs riskējat šo lasīt, pirms tam iedzeriet pāris glāzes vīna un lasiet ar izteiksmi :D

#1

Kāda ir tiesu vara mūsu mazajā Parīzē, kur klejotājciltis kā trokšņu slāpētāji kosmosā ir sajūsmas pilni. Tā, ka jūt pilnīgi laimi pilnībā. Iedzerot Metaxu liekas, ka šeit pilnā Māras istabiņā mums piedāvā dušas želeju bezvadu dušā kopā ar veļas ziepēm un trauku lupatu. Piedevām vēl par veļas knaģiem vīramāte saka, ka viss ir atkarīgs no pieprasījuma un piedāvājuma. Tas tāpat kā tomāti želejā, ko tu redzi kino, nospiežot TV pulti. Respektīvi, kodols ir tajā, ka mūsu mazā Parīze ir anarhija.

#2

Tas notika dzelzceļa pieturā Baisma, kur stacijas tualetē santehniķis 9 dienas un naktis laboja pilošu krānu. Un Sprīdītis sarkanā T-kreklā un novalkātās kedās stāstīja kaut ko par zaļajām palmām un dziļdomīgām zivīm. Santehniķis meta viņam ar virzuli un kliedza: "Tu, niekkalbi, kur tavas pastalas un susura bikses?"

Uz galda izlija sarkanvīns, kas kvēlspuldzītes gaismā šķita kā rubīns. Lielais mandarīns smējās virs Gūtmaņa alas.

#3

Reiz mežā satiku smaidīgu lāci.

Šis nogurušais tēviņš dziļā naktī, apriori,

Masēja pēdas staltbriedim.

"Es dzeru" staltbriedis nodūca pustukšā glāzē veroties.

"Es atkal dzeru" - viņš atkārtoja.

"Tā es aizmirstu kluso gaidītāju uz perona- krēmlaižu pederastu un saules brāļus, zaptēnu un plakni no infrasarkanās pirts"

Bet smaidīgais lācis jau cepa lētučus un kēksus, un transcendentāli domāja par neizprotamo un neizskaidrojamo bļa-gēnu.

4.stāsts tapa pēc principa, kur viens uzraksta teikumu, atstājot pēdējo vārdu, no kura nākamais atkal virpina tālāk.

#4

Pār Lielupes tiltu pūš peļu pēlēks vējš, kurš sāpēs jumtus kā skaidas plēš nikni. Nikni vilki uijā, uijā uz palodzes mēdījās. Tie nesaprata, ka mēdīšanās vairo grumbu skaitu līdz pensijas saņemšanas dienai. Dienai, kura paiet tik lēni kā viens velnišķīgs vīna dzērājs, kurš alka skaudrās atriebības par sadirsto dzīvi. Dzīvi ir Līvi un arī Hospitāļu iela. Tik Kalupes iela līdz pat saullēktam, kurš jau nebija redzēts kuro gadu dēļ darba šahtā, kurā neiespīd ne saule, ne mēness, ne piena ceļš. Ceļš pa kuru ejam kļūst arvien līkumaināks un līkumaināks, līdz reibst galva no neceļa šī. Šī maģiskā nakts pārklāj pār mūsu galvām sapņu plīvuru. Ak baltais plīvurs, cik reižu vēl, cik reižu vēl es tevi vilkšu.