Šis apskatu solīja rakstīt Kristīne vienam portālam. Galu galā to uzrakstīju es un, jau jau viņš aiz gara laika bija tapis, domāju viņu tā teikt "izlikt ēterī" :)
Brige
Jāsāk ar jau ar to, kad es neatceros, kad es vispār dzīvē būtu tā sekojusi kādām ziņām, kā es sekoju pelnu mākoņa virzībai pāri Eiropai. Taču man un draudzenei paveicās un lidojumi tiek atsākti 2 dienas pirms mūsu plānotās izlidošanas. Tā kā Ryanair mājas lapā sarkaniem burtiem uzrakstīts, ka jāierodas ļoooti laicīgi, tad upurējot Roltona iegādi, esam ieradušās lidostā agrāk nekā jebkad. Lidosta izskatījās kā pēc atomkara -pilnīgi tukša. Laiks tiek īsināts ar 2 pintēm alus. Jā, jā zinu, ka nav diezko smalks stils pirms pusdienlaika sākt lietot, taču mēs tak lidojam uz alus lielvalsti... Kad Briselē izejam no lidostas saprotam, ka šeit jau principā vasara ir iesākusies. Uzreiz tiek konstatēts, ka vienīgie mani apavi ir zābaki, taču tas nekas, vismaz vieni svārki man ir paķerti līdzi. Mēs izvēlamies bikiņ garāku, taču lētāku variantu, kā tikt līdz Brigei. Tā kā Brigē mums ir paredzēts palikt tikai vienu nakti, tad vilciena biļetes tiek nopirktas nākamajai dienai atpakaļ (tas arī sanāk lētāk + vēl ir brīvdienas). Kamēr skaidrojamies pie kasēm, vilciens jau ir gatavs kustēties. Pēdējā brīdī ielecam vilcienā. Beigās izrādās, ka esam ielekušas arī 1.klasē no kuras, protams, mūs palūdz aiziet. Tas arī labi, jo pirmā klase nezin kāpēc smagi ož pēc urīna.
Tātad Brige. Izkāpjot ārā Briges stacijā gluži neviļus nākas izdvest – Fucking Brugges. Tas, protams , ir saistīts ar filmu In Brugges. Starp citu, šī filma nav pirmais darbs, kur Brigi nosauc par “shithole”. 1892. gadā tiek izdota grāmata “Bruges la Morte”, kas pilsētu raksturo kā tumšu, nabadzīgu un neglītu vietu. Vietējie, protams, nav sajūsmā par tādu apzīmējumu, taču tūristi saskata tajā savādu romantiku un bariem gāžas uz Brigi. Mūsdienās, protams, notiek tas pats, taču priecē, ka tūristus te atved autobusos, viņi iziet „must see” vietas un tajā pašā dienā tiek aizvesti prom, tā kā pēcpusdienā jau var mierīgi bez spriedzes vazāties pa ielām. Mūsu pirmais plāna punkts ir alus. Vienlīdzība ir it visā, kā puiši tā meitenes var mierīgi staigāt ar atvērtu alus pudeli rokā, neiespringstot par vīriņiem zaļajās vestēs. Mērķis ir viltīgi noslēpies De Garre krodziņš, kur pasniedz 11% alu. Protams, ka lokālie ceļveži norāda, ka, lai gan šim krogam nevērīgs tūrists var paskriet garām, taču nobaudot izslavēto alu var rasties grūtības atrast ceļu atpakaļ. Aliņš ir tiešām gards, bet koordinācija mums nepazūd. Tas varbūt tāpēc, ka patstāvīgi alus promili mēs uzturam visas dienas garumā . Vēl krietnu brīdi staigājam pa naksnīgo Brigi un velkam uz savu hosteli. No rīta mēs pamanāmies veiksmīgi nogulēt brokastis. Tad mēs noorganizējam pikniku parciņā ar līdzpaņemto ābolmaizi un beļģu sidru. Tālāk mēs dodamies uz kanālmalu, lai pabraukātu ar kuģīti. Tā nu ir tā lieta, ko vajag izdarīt obligāti tāpēc, ka tā ir iespēja paskatīties uz pilsētu no cita skatu punkta un redzēt tās vietas, kur ar kājām nemaz nevarētu izstaigāt. Informācijai - Brigē ir 45 tiltiņi. Vienvārdsakot skaisti (tie, kas ir pabijuši Pēterburgā var apmēram iedomāties visus mazos kanāliņus). Mēs jau nospriežam, ka Brigē varētu uzkavēties vairākas dienas, taču to domājams mēs realizēsim nākamgad. Tā lēnā garā ir pienākusi pēcpusdiena un ejam uz staciju, lai brauktu uz Briseli. Pie stacijas vēl paspējam izbraukt ar panorāmas ratu, lai atvadītos no Briges. Tas gan jau ir atsevišķs piedzīvojums ( ja nebūtu pāris sidri jau ribās, nemaz nekāptu tur) :DDD.
Brisele
Mūsu hosteļa norādēs ir teikt, ka vienalga kurā stacijā izkāptu (ziemeļu, dienvidu vai centra) līdz viesnīcai būs 3 km. Tur gan viņi ir krietni samuldējušies, jo līdz viesnīcai mēs ejam kādu stundu, ja ne vairāk. Uzēdam ekskluzīvu sausbarību, kas pieejama tikai "budget travelers", un dodamies ielās. Tā kā jau ir vakars, tad nolemjam, ka mēs nekur baigi nevazāsimies, pasēdēsim parciņā, padzersim vīnu un atpakaļ. Nākamo dienu tad veltīsim pilsētas apskatei. Karaliskais parciņš pie pils ir īsts alkoholiķu parciņš. Nopietni, tur uz katra sola vakarā sēž cilvēki un visi lieto kādu alko dzērienu. Ar šito viņiem tiešām nav problēmu. Pat kartē ir atzīmēti diennakts veikali un saprotams, ka alko lietošanai nav ierobežojumi ne laikā, ne telpā. Mēs, protams, arī neesam izņēmums un sparīgi veram vīna pudeli vaļā. Nav ilgi jāgaida un pie mums jau pieslīd vietējie puikiņi. Rezultātā viņi mums piesakās izvadāt pa pilsētu. Tas patiesībā ir baigi vērtīgi, jo mēs to pa tumsu neietu ar kartēm tur blandīties. Tiekam aizvestas uz centrālo vecpilsētas laukumu. Naktī tas tiešām ir iespaidīgi. Tālāk arī Briseles „meeting point”– Biržas nams utt. AAA, un, protams, čurājošais puisēns, kam es stabili paskrietu garām, ja man ar pirkstu neparādītu. Ar čurāšanu beļģiem vispār ir īpašas attiecības. Jūs domājat, ka briti ir čurājoša tauta. Nekā nebija. Tā teikt – eat this – tātad Briselē ir ne tikai čurājošs puisēns, ir arī čurājoša meitenīte un čurājošs suns. Paši briselieši gan esot raukuši degunu dēļ tā urīnu nesaturošā suņa, taču, kad 2007,gadā kāds viņu nospēra, pēkšņi kaut kā viņi sākuši skumt pēc šī suņa. Tagad ir uzstādīts jauns suns. Domājiet, ka ar to ir gana(?)– ņifiga. Polijā un Itālijā varētu arī ietupināt, ja tu uzdrošinātos čurāt pie/pret baznīcu, taču beļģi ir iekārtojuši aš publisko tualeti pie Sv.Katrīnas baznīcas. Karoče -Wellcome to Belgium.
Bikiņ novērsos :D Puikiņi beigās mūs pavada līdz viesnīcai, sasolām nākamajā dienā sazvanīties un paturpināt ekskursiju ( solījumu mēs neturējām ).
Rīts iesākas ar ārprātīgām kakla sāpēm. Pie tam ciešam mēs abas. Brokastīs sadzeramies karstu kafiju, pamanāmies sasmērēt maizītes visai dienai (esam tak padomijas bērni). Izdomājam, ka šodien maksimāli braukāsim ar metro un daudz nestaigāsim, jo iepriekšējo dienu pārgājieni ir sākuši atsaukties uz kājām. Noskaidrojam, ka metro biļetes var nopirkt pašās metro stacijās un kaut kādos īpašos kioskos. Aha, izrādās pie mūsu hosteļa metro stacijā nav tādas opcijas, kā biļešu iegāde un neviens no apjautātajiem arī nevar paskaidrot, kur tad būtu tuvākā vieta, kur mēs tiktu pie kārotās biļetes. Niknas kā nāves, mēs rupji izsakot p....šam stundu, lai noietu pāris km līdz beidzot atrodam kasi. Aizbraucam līdz Atomam – milzīgai dzelzs skulptūrai. Nav jau tā, ka tas kaut kas baigi īpašs būtu, bet nu tomēr.... Kakls turpina smelgt. Atbraucam uz centru un izdomājam aizbraukt paskatīties uz Eiropas Komisiju. Pirms tam gan dienišķā pasēdēšana parciņā pie triumfa arkas. Tagad gan līdzi paķēries “Jānis Staigātājs”, jo aliņš pret sāpošu kaklu cik es zinu nespēj līdzēt. Te mēs novērojam sportiskus jauniešus, kas vispirms cītīgi skrien, bet pēc kāda laika jau atskrien ar 4-paku un vēlāk uz soliņa atzīme olimpiskos sasniegumus ar aliņu. Aizbraucam līdz Eiropas Komisijas ēkai. Pie šīs ēkas ir briseliešuprāt iespējami neglītākais skvērs pasaulē. Tas ir tāpēc, ka vienu no jaukākajiem dzīvojamajiem rajoniem ir neatgriezeniski sabojājušas neglītas ofisa ēkas. Par to mēs pārliecināmies pašas, jo tur vēl joprojām notiek aktīva celtniecība. Tā notiek, kad toni nosaka celtniecības uzņēmumi, nevis arhitekti. Atgriežamies centrā un uzbraucam uz kādas autostāvvietas jumtu, lai paskatītos uz Briseli no augšas. Tur mēs arī piebeidzam pēdējās viskija lāses, papozējam un dodamies uz lidostu. Lidostā mums ir citas pazīšanās. Tā kā iespējams kaut kad mēs aizšļūksim līdz Amsterdamai.
ZE end :))))
