Freak ???

Tikko gāju pa ielu un iegāju grāmatnīcā. Kaut kā galīgi bija izskrējis no galvas, ka tur strādā viena mana pazīstama sieviete. Es pētu grāmatas, viņa pienāk man klāt, protams, sasveicinamies. Uzreiz tieku apbērta ar komplimentiem par to, cik es labi izskatoties utt., viņa vēl pajautā, kādus vitamīnus es lietojot. Saku, kā ir - visu vasaru pārtieku tikai no alus. Redzu nelielu neizpratni viņas acīs. Tālāk seko jautājumi par to, ar ko es nodarbojos utt. Un pēkšņi es sajūtos pavisam nelāgi, jo redzu, ka viņasprāt nav nekas īpašs blandīties ar stopiem pa Poliju un vispār braukāt pa kaut kādiem festivāliem, strādāt 2 darbos (taču tāpat saprast, ka naudas man biežāk nav, nekā ir), rēkt par stulbiem jokiem un dzert cisternām alu vai vienkārši būt mājās un skatīties One Tree Hill, un justies pilnībā apmierinātai ar sevi. Nekad nebiju domājusi par saviem gadiem vai savas rīcības atbilstību tiem, taču redzu, ka daudz labprātāk es būtu uzklausīta, ja es teiktu, ka esmu aprecējusies vai vismaz satikusi krietnu cilvēku, kurš potenciāli būs mans vīrs, nominēta Latvijas lepnumam vai tikko nāku no ārsta ar pozitīvu grūtniecības testa rezultātu. Pēc tam man tiek piedāvātas ezotēriskās literatūras grāmatas, kur esot atbildes uz visiem jautājumiem, taču nekādas atbildes es šobrīd nemeklēju. Iznācu no veikala pilnīgā apjukumā. Iespējams manas nelāgās sajūtas ir no vakardienas aliņiem, kas mistiskā kārtā nav pametuši manu organismu? Vai arī es vienkārši neesmu iedomājusies, ka ir arī another point of view. Tāpat es arī zinu, ka rīt kaimiņiem par prieku pagalmā ar draudzeni mazgāsim telti, lai jau nākamnedēļ brauktu uz kārtējo mūzikas festivālu. Pagaidām gan nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka esmu freaky and creepy, bet tas nozīmē, ka lielākā daļa manu draugu arī tādi ir. Tas nedaudz mierina.

Stopičkas part II (Open'er)

30.06.2010

Ierašanās festivāla teritorijā ir kā cita ceļojuma sākšanās. Pirms tam baidījāmies, kā mēs atpazīsim savu telti milzīgajā telšu pūlī, taču beigās mums arī šeit paveicas. Telts ir tuvu galvenajiem vārtiem un mūsu kaimiņi ir pie savas telts uzvelk Polijas karogu. Dienā, kad ierodamies, festivāls vēl nenotiek, tāpēc pārējie lok iekšā cik var. Principā pirmajā vakars ir diezgan skaļš. Piemēram netālu no mūsu telts kāds džeks skaļi dzied Who let the dogs out un visi apkārt, kas to ir dzirdējuši atbiuld ar woof, woof, woof, woof. Vēl kāds dziedonis netālu dzied gandrīz visu Ace of Base un Roxete repertuāru. Mūsu tuvākie kaimiņi dzied – Show me your motion, tra la la la la no Boney M. Starp citu šis meldiņš mums pēc tam pielips uz ilgu laiku un ik pa laikam mēs pieķeram sevi to dungojot. Ejam gulēt uz ļoti muzikālas nots. Kāds vēl pamanās uzgrūsties uz mūsu telts, taču teltij tas nekaitē.

01.07.2010.

No rīta pamostos, Kristīne ir aizgājusi uz dušām, un atgriezusies no tām, lepni paziņo, ka te vēl ir latvieši, jo pa ceļam redzēta Lāčplēša alus bundziņa  Festivālā ir tā, ka katru dienu koncerti sākas 17:00. Tāpēc mums ir brīvais laiks un mēs dodamies turpat blakām uz Baby Dolly pludmali. Vispār saulē parādīties jau paliek arvien sāpīgāk, āda vienkārši vārās. Tāpat visu dienu novāļājamies pa pludmali un vakarā ejam uz koncertiem. Pie ieiejas Kristīnei neļauj ienest fotoaparātu, jo viņš pārsniedzot noteikto 5 megapikseļus. Šo momentu gan bijām palaiduši garām. Tas vispār ir diezgan muļķīgi, jo pa lielam tajos pašos mobilajos daudziem ir vēl labākas kameras, bet tos, protams, nepārbauda. Mums jau patīk, ka pie Heineken stendiem nekad nav rindas (tas gan saistīts ar kuponu sistēmu, neviens apmeklētājs te neko par naudu nepērk, bet norēķinās ar iepriekš pret naudu samainītiem kuponiem). Te gan norādīts, ka aliņu jādzerot, kur nopirkuši un apsardze cītīgi vēro, lai ar aliņiem neietu uz koncerta vietām, taču lielākā daļa tāpat pamanās aizslīdēt garām ar savu miestiņu. Galvenie koncerti, kurus gribam redzēt, notiek uz galvenās skatuves (Main stage) un Tent Stage. Vispirms aizejam paklausīties vietējo poļu grupu – Indigo Tree, kas nedaudz atgādina No Doubt. Soliste maina tērpus pie katras dziesmas, dzied arī forši, mums patīk. Pēc tam tiekam pirmajās rindās uz vienu no manām must see grupām – Yeasayer. Puiši neliek vilties, esmu starā. Īpaši jau prieks, ka viņi nodzied arī vecās labās dziesmas kā 2080, Tightrope un Wait for a summer. Vispār pirmajā vakarā viss notiek nosteidzoties. Var mierīgi pēc tam aiziet uz Pearl Jam un atpakaļ uz Tricky. Lai gan starp abām skatuvēm ir prāvs gabals, tomēr mēs lēnā garā šļūcot paspējam uz visiem koncertiem. No organizatoriskā viedokļa koncerti ir ļoti labi sakārtoti - grupu koncerti nepārklājas viens ar otru, tāpēc nav arī nekādas dillemas. Tā arī lēnā garā šļūcot, mēs trāpam uz Groove Armada koncertu pie pašas skatuves. Neskatoties uz to, ka pa dienu ir 30 un vairāk grādu plusā, vakarā, kad saule pazūd, paliek riktīgs dubaks, taču stāvēt pie pašas skatuves ir izdevīgi, jo no lielajiem prožektoriem nāk pamatīgs siltumiņš. Ausis gan liekas, ka ir gatavas atdalīties no galvas - skaņa neiedomājama. Pēc tam nosmejamies, ka mēs noteikti ejam un skaļi bļaujam, bet pašas to nemaz vēl nezinam. Ap kādiem 3-iem naktī šļūcam uz telti. Telšu daļā šonakt krietni klusāks nekā iepriekšējā vakarā.

02.07.2010

Pa dienu aizbraucam uz Gdiņas centru. Te mēs arī iegādājamies Open'er festivāla kreklīņus un pa galveno promenādi šļūcam uz pludmali. Pludmalē nav kur kāju nolikt, te ir tiiik pilns, taču mēs tāpat paliekam te pāris stundiņas. Atpakaļceļā skatamies pēc mūsu bezmaksas autobusa, taču ārprātīgais pūlis pie centrālās Gdiņas stacijas, kas arī skaitās minētā autobusa galapunkts, liek mums griezties atpakaļ. Izejam uz citu pieturu, kur mēs diezgan nesāpīgi pārķeram to pašu autiņu un iestumjamies iekšā. Vispār jocīgi liekas, ka neviens bez mums neaizdomājās, ka nav jēgas stundu stāvēt milzu pūļa beigās un gaidīt, kad tiksi autiņā, ja vari citā pieturā iekāpt pirmajā derīgajā busā. Atpakaļ festivālā - vispirms aizejam uz poļu grupas Fox koncertu. Šie man patīk, ja varētu uzreiz kādu disku iegādāt, es to būtu darījusi. Vēlāk pēc Mando Diao uz Main stage atgriežamies Tent stage uz Grace Jones koncertu. Par iepriekšējā vakara lēno pārvietošanos tagad gan ir jāaizmirst, jo cilvēku skaits liekas, ka ir dubultojies. Pie tent stage redzam milzu pūli, visi nemaz netiek iekšā, taču mēs tomēr kaut kā iespiežamies un tiekam diegan tuvu skatuvei un lielajiem ekrāniem, jo es nespēju atrasties koncertā un klausīties tikai skaņu bez bildes :) Rezultātā 62 gadus vecā Greisa dzied 1.5 stundu dēļ kā mēs nokavējam arī Massive Attack koncertu, bet šoreiz kaut kā nav žēl, jo Greisa ir vienkārši hipnotizējoša. Tērpi tiek mainīti pie katras dziesmas, tiek dejots pie rotējoša stieņa un Greisas kroņa numurs - slaveno Slave to the Rhythm nodziedāt, visu dziesmas laiku griežot hula hoop riņķi. Aprīnojama sieviete. Pēc koncerta paliek kādas 20 minūtes līdz Klaxons koncim tajā pašā tent stage. Negribu nokavēt ne mirkli, tāpēc nolemjam, ka aliņu iedzersim pēc koncerta. Aizskrienam tikai uz WC. Ja godīgi, man likās, ka tā ir garākā rinda, kādā jebkad stāvējusi ( apm. 5 cilvēki :DDD). Katrs liekas tur ieiet uz 10 min., bet garām uz tent steidžu nesas bariem cilvēku. Beigās tomēr viss ir kārtībā, mēs tiekam atkal diezgan labā vietā un gadaim Klaxons. Klaxons koncertu sāk ar aktuālo "Flashover". Ir diezgan daudz nedzirdētu dziesmu ( visticamāk no tuvojošā albuma, Echoes es tikai pirms nedēļas dzirdēju :)). Reakciju pūlī var ļoti labi novērot - pie nezināmām dziesmām visi mierīgi klausās un mēģina uztvert, pie "Myths Of The Near Future", protams, raujas kā traki. Pēc "Magick" klusuma pauzes dziesmas laikā, man likās, ka tā telts uzies gaisā. Koncerts tiek noslēgts ar episko "Atlantis to Interzone", esmu gatava pacelties līdz mēnesim un atpakaļ. Vēl paskatamies krāšņos Empire of sun (kā reizi atnākam, kad sāk skanēt pagājušās vasaras saulainākais hīts "We are the people" un vakarā noslēgumā Pavement. Pa ceļam uz telti ar mums atgadās, kas ļoti jauks. Tā kā aiz muguras mēs pēkšņi sadzirdam latviešu valodu mēs nenoturamies un uzsākam sarunu ar kādu latviešu pāri. Kad pasakam, ka esam ieradušās šeit ar stopiem, noskaidrojas, ka mēs esam uzskrējušas puisim, kas mūs tika vedis no Ķekavas apļa līdz Iecavai. Tad, kad viņš mūs veda, viņš teica, ka labprāt arī brauktu uz Open'er, taču nevarot atļauties, taču izskatās, ka esam viņu iedvesmojušas un viņš ir tomēr atbraucis uz festivālu ar stopiem :))) Jau iegājušas telšu teritorijā, nospriežam, ka vajadzēja jau ilgāk papļāpāt ar minēto pusi, pēkšņi radušies neskaitāmi jautājumi, taču starp apm. 70 000 cilvēkiem satikt vienus un tos pašus cilvēkus liekas nereāli. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu pateikšu, ka brīnumi tomēr notiek un mēs nākamajā naktī pilnīgā tumsā tomēr atkal satiekamies. Noskaidrojam, ka puisis pats vispār ir no Emburgas nevis no Iecavas, kā mēs sākumā domājam un telti sarunājuši uzsliet kādā netālu esošajā mazdārziņā, jo biļetes ar telšu vietām tika izpārdotas laicīgi. Protams, padalamies ar saviem "makšķernieku stāstiņiem", kas mums visiem stopojot gadījies.

03.07.2010.

No rīta atkal izvārījušās izlienam no telts un mūsu poļu telts kaimiņi pieripina pie mūsu telts ledusaukstu ūdeni. Mūsu kaimiņi ir studenti un domā, ka mēs tādas pašas (protams, mēs neiebilstam). Vispār uzzinājuši, kā mēs uz festivālu vispār esam braukušas, mūsu vērtība viņu acīs uzlec nezināmos augstumos. Viņi paši braukuši 7 stundas vilcienā ar saunas efektu, mēs smejamies, ka to pašu gabalu esam nobraukušas labi kondicionētā fūrē. Vispār viens no runātīgākajiem puišiem Maikls saka, ka "no fucking way" viņš uz ko tādu parakstītos. Atkal tiekam ierindotas "crazy" rindās. Tā kā laiks līdz koncertiem vēl gana, izdomājam aizbraukt uz Gdaņsku (Danzig). Gdaņska tāpat kā Rīga ir bijusī Hanzas pilsēta un ir ļoti, ļoti skaista. Smejamies, ka, ja Vecrīgā ir trīs brāļi, tad te ir 3X9 brāļi :) Tas tiešām ir pārsteigums, jo neko tādu mēs nebijām gaidījušas. Starp citu, Gdaņskā ir arī Latvijas Balzama bārs, tas arī ir patīkams pārsteigums. Izstaigājamies pa vecpilsētu un ar briesmīgi vecu trambuli braucam uz jūru. Trambulis tiešām ir pabriesmīgs, brīžiem liekas, ka tas varētu pēdējais brauciens mūsu mūžā, bet beigās jau, protams, viss beidzas labi.

Vakarā atnākam uz Skunk Anansie. Koncerta laikā Skina ielec pūlī un pamanās turpināt dziedāt, kamēr tiek "peldinata" virs pūļa. Domājams, ka youtūbē tas noteikti ir atrodams. Tālāk atkal minam uz Tent stage uz Reginas Spektores koncertu. Cilvēku skaits jau liekas vēl lielāks kā iepriekšējā dienā. Regīna, protams, smuki dzied, taču uz galvenās skatuves sekos Kasabian un es jau nemierīgi dīdos gaidāmā koncerta gaidās, tāpēc Regīna man liekas pa lēnu. Uz Kasabian liekas ir sanākuši pilnīgi visi, taču mēs atkal tiekam ļoti labā vietā. Man atšķirībā no U.Rudaka kunga gan ir skaidrs, kāpēc tāds Kasabian vispār ir un koncerts arī ir viennozīmīgi labs, izlecos un izdziedos no sirds. Koncertu Kasabian noslēdz ar L.S.F. un tautas sadziedāšanos, uhh, bija labi. Pēc koncerta pirmo reizi redzu rindas pie Heineken stenda (ja 7 cilvēkus vispār var nosaukt par rindu). Vēlāk ar vienu ausi paklausamies Hot Chip un domājam šļūkt uz Tent stage uz Gorillaz Sound sistem, taču pa ceļam sastingstam pie vienas citas skatuves, kur uzstājas Matisyahu - kas ir mūsu labākais atklājums pa visām festivāla dienām. Matisyahu ir amerikā dzīvojošs ebrejs, kur dzied regeju ar R&B un roka sajaukumu. Ierakstus neesmu klausījusies, taču dzīvajā mēs vienkārši nespējam aiziet prom.

04.07.2010

Pēdējā dienā bija plānot aizbraukt uz Sopotu, taču ir pienācis brīdis, kad es jūtos kā kāds monstrs, kas nevar parādīties saulē. Esmu pārdegusi un spēku vairs nav daudz, tāpēc nolemjam pasēdēt savā Baby Dolly un neko nedarīt, tikai sūkt alēnus. Izcelties, protams, vajag, tāpēc izdomājam, ka neiesim, kur visi, bet paiesim pa mežu, lai tiekam kādā klusākā vietā tālāk no masām. Pagājušas pa meža taku atduramies pie gandrīz stāvkrasta. Jāpiemin, ka Polijā Baltijas jūras krasts nav tāds kā Latvijā, te visa piekraste ir ar lapu kokiem nevis Raiņa priedēm. Tā mēs tupus rāpus pa krūmeļiem un kokiem slīdam lejā. Lejā mēs nokļūstam sveikas un veselas, taču rokas un kājas gan ir normāli saskrāpētas. Pēc tam visu dienu sēžam ēnā un dzeram alu. Nedaudz tālākās kompānijas biedrs gan ir izgūlies saulē sirsnīgi apķēris kādu palielu akmeni :DD Vēlājk ar mūsu telts kaimiņiem sarunājam, ka mēs somas un jau savākto telti atstāsim pie viņiem, jo uzreiz pēc koncertiem ap kādiem 5-iem no rīta mēs plānojam doties mājās, jo parīt jau mums jātiek uz darbu.

Pēdējā diena vispār ir baudījums ausīm. Vispirms Kings of Convenience. Mierīgas melodijas tieši piemērotas pēdējai dienai, jo spēku daudz vairs nav palicis. Kristīne apsver mācīties ģitāras spēli. Pēkšņi ekrānā parāda, kā virs pūļa paceļas Positivus karogs, mēs jau mirstam no laimes :)) Blakus stāvošie gan nesaprot mūsu sajūsmu, bet lai jau.... Vēlāk nedaudz nošļūcam gar The Hives un atpakaļ. Nākamais plānā ir Wild Beasts. Esmu dzirdējusi kādas 3 dziesmas, gribu paklausīties vairāk. Esmu patīkami pārsteigta, dzīvajā džeki nodod nepajokam. Liekas, ka pēc koncerta esmu kļuvusi par viņu fanu. Vispār ne par velti viņi šogad ir nominēti Mercury prize. OOOO, tālāk seko The Dead Weather. Te vārdi ir pilnīgi lieki. Džeks Vaits ir ģēnijs un viss, ko skar viņa roka, ir aprīnas vērts. Džeks gan dzied, gan spēlē bungas, taču, kad viņš paņem rokā ģitāru....... to nevar sajaukt ne ar vienu citu. Alisona arī plosās, ka prieks skatīties. Principā festivālam jau pienākušas beigas, sākt jau palikt skumji. Vēl tikai vizuāli krāšņais Fatboy Slim koncis un mums jau jāsāk skatīties uz māju pusi. Ir kādi 3 naktī un mēs tomēr izdomājam nosnausties uz kādām 2 stundām. Paņemam savas mantas no kaimiņu telts, izritinam guļammaisu un turpat uz zemes arī atlaižamies...

Vēl tikai sekos mūsu mājās braukšana, kas arī ir pelnījusi atsevišķu nodaļu, jo gan jau līdz šai rindai neviens vēl nav ticis :))

3 vārdi

Jau sen gribēju tev pateikt tos trīs vārdus, kas man bija jāpasaka jau sen. Es iešu pa ielu un Tu nāksi man pretī kā varonis no grāmatas ar sarkanu kreklu un ēdīsi vīnogas no papīra turzas. Mēs mulsīsim un neveikli sabučosimies uz vaiga. Mēs iesim pa parku un runāsim visādas muļķības līdz neveiklas orķestra skaņas mūs pārtrauks. Es zinu, ka man Tev jāpasaka tas, ko tik ilgi no Tevis slēpu. Tu nopirksi man rozi celofāna maisiņā no meitenes ar skumjām acīm. Spējš lietus un vējš liks mums skriet zem tuvākā koka. Es skatīšos Tev acīs un mani vaigi degs, taču es vēl nevaru saņemties pateikt Tev tos trīs vārdus. No acīm man pilēs melna tuša un Tu teiksi, ka esmu skaista. Tu kautri apliksi man rokas ap pleciem, jo man sāks salt, no Taviem pieskārieniem es mulsīšu vēl vairāk. Lietus būs beidzies un virs pilsētas parādīsies varavīksne. Putni atsāks vīterot un mēs iesim sadevušies rokās pa siltajām peļķēm, un mute man kaltīs, jo man tev jāpasaka tie galvenie vārdi, kas lauž manu sirdi. Es zinu, ka tu tos negaidi, taču es arī nevaru klusēt - N e p i s m a n p r ā tu !

Stopičkas part I (pa Poliju) :))

Kad es paziņoju, ka es un Kristīne plānojam braukt ar stopiem pa Poliju, lielākā daļa teica, ka es neesot īsti normāla un vispār lai padomājot par apdrošināšanu utt. Mana māte teica, ka es jau esmu tajā vecumā, kad jāsāk domāt par bērniem nevis blandīties kārtējo reizi pa pasauli, taču visi minētie argumenti mani nespēja ietekmēt, jo manā dzīvē ir 2 dominējošas kaislības – mūzika un ceļojumi. Šis brauciens apvienos tās abas – ceļojums ar stopiem pa Poliju + Heineken Open'er festivāls.
24.06.2010.
Sākums vienkārši krimināls. Pēc 2 mašīnu braucieniem atklājam, ka Kristīne ir atstājusi savu mazo somiņu pēdējā mašīnā, kurā ir pase, nauda, festivāla biļetes, mob.telefons, fotoaparāts, karoče viss vērtīgākais. Atgriežamies pie grantētā ceļa, kur arī pagriezās mašīna ar vērtīgo guvumu. Nostaigājam daudz km un daudz stundu, ejot katrā mājā un vaicājot pēc sirma kunga 90-to gadu Volvo. Tā mēs arī uzduramies kādai sieviešu kompānijai. Gari būtu jāstāsta, taču šie labie cilvēki izdarīja visu iespējamo un neiespējamo, lai palīdzētu atrast zaudēto somu. Apbraucām arī visus tuvākos miestus, taču bez rezultātiem. Beidzot tomēr atskan zvans no Kristīnes telefona un un saka, ka soma ir aizceļojusi uz PIŅKIEM !!!! Labie ļaudis (diemžēl visā tajā juceklī, es pat aizmirstu pajautāt viņu vārdus) mūs aizved atpakaļ uz Iecavu pie Kristīnes brāļa, kur arī iesākās mūsu trips. Cits varbūt teiktu, ka tā ir zīme, lai neturpinātu iesākto, taču es uzskatu, ka tā ir zīme, ka mūs ceļā arī turpmāk sagaidīs tikai labi cilvēki.
25.06.2010
Agri no rīta ceļamies un no Iecavas dodamies uz Piņķiem pēc somas. Tad atpakaļ uz Bauskas ceļu. Tālāk viss iet gludi. Sākumā tiekam aizvestas līdz Ķekavas aplim, tad uz Iecavu un tad kāds lietuvietis mūs aizved līdz Paņevežai. Iedzeram kafiju pie zīmes "Kaunas 99" un dodamies tālāk. Te jau gadās poļu tālbraucēji, kas aizved mūs līdz Suvalkiem. Turpmākajā ceļā pierādās, ka, ja tu brauc ar tālbraucējiem, tad tev kaut kad būs obligāti ar viņiem jādzer kafija. Pa ceļam vienai fūrei tiek nomainīta arī riepa. Suvalkos kā mašīnām tā arī šoferiem ir jāatpūšas. Šoferīši sauc mūs vakariņās. Mēs tomēr paziņojam, ka par vakariņām maksāsim pašas , jo vienam no šoferiem ir tāds “krēmlaižas” skatiens, ka mēs negribam, lai viņi mūs pārprot. Tomēr viņi pamanās mmūs sacienāt ar alu + šņabi (tāda interesanta kombinācija). Sarunājam, ka 4-os no rīta viņi mūs modinās un aizvedīs 100 km līdz Varšavai. Mēs paliekam turpat pitstopā teltī.
26.06.2010
4-os no rīta tiekam pamodinātas ar kafiju un dodamies tālāk. Aptuveni 9-os esam vietā, kas ir apsolītie 100 km līdz Varšavai. Pabrokastojam vietējā kafuškā un nepaiet ne 15 min., kad mēs jau tiekam uzņemtas nākamajā fūrē. Plāns ir tikt līdz Krakovai. Nākamais šoferis ir ļoti kārtīgs. Viņš pat aizrāda, kad Kristīne uz mīkstā paklāja kāpj ar kurpēm. Mašīna nesen izmazgāta un ik pa laikam tiek automātiski izsmidzināts gaisa atsvaidzinātājs, kas pēc kāda laika liek justies kā apdullušai mušai. Pats šoferis ir arī manāmi uzvilcies. Tiek veiktas visnotaļ nervozas pārrunas pa telefonu. Taču, kad pitstopā viņš tiek pie kafijas un pusdienām, viņš atmaigst un neskopojas ar padomiem par mūsu turpmāko ceļa gaitu. Tiekam līdz pilsētai Lovičai un tur mūs paķer 2 jauni puiši busiņā. Aizmugurējo sēdēkļu busiņā nav, tāpēc mēs sēžam ap mašīnas riepu un sūcam aliņus. Puiši ir iegrimuši savā sarunā, tāpēc mēs risinam savas. Puiši ir ļooti labi braucēji un izved mūs caur 2. lielāko pilsētu Polijā Lodzu nereālā ātrumā. Vēlāk mums arī trāpās tiešām labi šoferi. Kāds vīrs gados ar jaunu Opeli, kurš arī ļoti ātri mūs aizved līdz Radomskai. Pa ceļam izstāsta, ka bijis vienu dienu Vecrīgā pirms daudziem gadiem un visspilgtāk atmiņā palicis, ka meitenēm bijušas visgarākās kājas, kādas jebkad redzētas. Tālāk puisis ar BMW. Es vairs neko sliktu neteikšu par BMW un to īpašniekiem. Likās, ka tie jau nekad neapstātos, bet nu tomēr. Puisis arī tāds, ka mēs ar Kristīni nosmejamies, ka viņa dēļ mēs varētu uz Poliju pārvākties pa visam. Tiekam izlaistas Katovicē, kam seko viens absolūts FAIL. Līdz Krakovai palikuši vien kādi nieka 80 km., kad kāds vīrietis apstājas un pasaka, ka līdz Krakovai aizvedīs kādus 10 km. Mēs, protams, domājam, ka viņš mūs izlaidīs nākamajā benzīntankā, taču viņš izmet mūs uz maksas ceļa, kur mašīnas liekas zemāk par 130 km/h nemaz nebrauc. Domās lamājam viņu visiem mātes vārdiem. Neviens pat nedomā stāties. Sāk krēslot, atstarotāju mums nav un galīgi negribas palikt ceļa malā. Viena mašīna gan apstājas, bet, kad pamana mūsu somas, saka, ka neesot vietas. Gan jau padomāja, ka mēs esam vietējās “vulgarkas”. Beidzot viens puisis apžēlojas par mums. Viņš ved jaunas Alfa Romeo mašīnas uz Krakovu. Kur tieši viņš gan nezin, jo brauc pēc GPS. Rezultātā viņš mūs izlaiž kaut kādā Krakovas nomalē uz viadukta. Kur tālāk iet mums nav ne jausmas. Ārā ir galīgi tumšs un jēdzīgas kartes mums arī nav. Tomēr pamanam kādu viesnīcu un ejam jautāt, kā tikt līdz centram. Viesnīcā mums pasaka, ka tepat ir autobusa pietura un pēc 15 min. autobusam jābūt klāt. Aizbraucam līdz centram un gudrākas nepaliekam. Beigās tomēr sākam šļūkt pa lielu ielu uz priekšu. Pamanām vienu hosteli, taču tas ir pilns, šļūcam tālāk. Ir jau apm, 23.30. Nākamais arī ir pilns, taču administrators sāk zvanīties pa visiem citiem un meklē, kur mums palikt. Pēc 30 min. intensīvas zvanīšanas, viņš mums iedod adresi, piekodina, lai sakam, ka nākam no Yellow Hostel, jo vietas viņš mums ir rezervējis minētā hosteļa vārdā, pretējā gadījumā mūs tur neviens neuzņems. Poļu viesmīlībai nav gana, vienā dienā tik atsaucīgus un labus cilvēkus satikt liekas nereāli. Hostelis atrodas vecpilsētā pie tirgus laukuma, kas izskatās ir viena no galvenajām burziņu vietām. Kā priekš sestdienas nakts te ir ārprātīgi daudz cilvēki un miljons takšu, kuriem knapi tiekam garām. Dabūjam vietu 8-vietīgā dormā, kur mēs esam arī vienīgās. Ātri vēl aizskrienam uz veikalu pēc aliņa, aprunājamies ar īpašnieku. Izrādās viņš agrāk arī bijis kaislīgs stopētājs, apbraukājis puspasauli. Tagad gan ceļojot ar kemperi. Viņš arī iesaka mums aliņus, ko pagaršot. Tiekam pie garšīgākā Ginger alus, kāds jebkad dzerts. Piedod, Aldari, bet tavējais irr pilnīgi garām. Velajās vakariņās Kristīnei tiek "zapiekanka" - poļu bagete ar sēnēm, kas tiek pēc pieprasījuma papildināta ar visu ko sirds vēlas. Man šis prieks gan garām, jo neēdu sēnes, taču izskatās vareni.
27.06.2010
No rīta tirgus laukumā notiek tā saucamā utene. Esmu starā, žēl tikai, ka nevaram tērēties, tāpēc visus labumus apskatam tikai ar acīm. Pārvācamies uz kempingu netālu no centra. Sametam smagās somas teltī un šļūcam atpakaļ. Aliņus lēnām sūcot pa promenādi gar Vislu ejam uz vecpilsētu. Pa ceļam gan nobrīnāmies, kāpēc tik karstā dienā bez mums neviens vairs neko nelieto. Kad uzkārpjamies pie Vāveles pils mūriem, pie mums drīz uzskrien policists un paskaidro, ka te tāpat kā Rīgā nevar lietot alkoholiskos dzērienus sabiedriskās vietās. Apsolāmies tā vairs nedarīt un policisti mums ļauj netraucēti pabeigt iesākto. Pēc tam visu dienu staigājam pa Krakovu (daudz te nestāstīšu- aizbraiciet, redzēsiet) un jau krietnā tumsā atnākam atpakaļ uz kempingu. Par iešanu to gan grūti nosaukt. Pēdas vienkārši smeldz no garajām pastaigām. Jūtos kā veca striptīzdejotāja pēc darba.
28.06.2010
No rīta izdomājam tālāk doties uz Aušvici un tālāk uz Vroclavu. Baigi nočammājamies, tāpēc izdomājam līdz Aušvicei, kas ir kādu 60 km tālāk, braukt ar autobusu. Līdz autobusam palikušas 1,5 stundas, paņemam aliņus un iebrienam garākā zālē pie Vislas. Tomēr drīz vien pie mums piebrauc policistu mašīna. Saprotot, ka mēs neesam vietējās, novēl mums patīkamu atvaļinājumu un pat ne ar vienu vārdu nepiemin par alkohola lietošanu publiskā vietā. Aušvicē esam tikai pēcpusdienā. Kādas 3 stundas vai vēl vairāk vazājamies pa koncentrācijas nometni. Šobrīd gan grūti iedomāties, ka te savā laikā nogalināts ap miljons cilvēku, brīžiem pārņem tāda nelāga sajūta. Rezultātā vakars gandrīz ir klāt un īsti braukt mēs nezinām kur. Meklējam, kur palikt. Sākumā izskatās, ka te vispār nebūs, kur palikt. Apsveram domu iet pie kādām mājām un prasīt, lai mums ļauj uzsliet telti savā dārzā. Taču beigās tomēr izejam uz kādu kempingu, kas beigās izrādās kādas kristīgas kopienas paspārnē. Laikam tas, ka mēs ierodamies katrā rokā turot pa aliņam, administratorei liek domāt, ka mēs esam studentes, tāpēc kempings mums sanāk letāk. :)) Te arī ir pirmā un pēdējā vieta, kur mēs satiekam draugus - odus, kuri ir diezgan agresīvi noskaņoti. Mani parasti neēd, bet šie laikam badā ilgi bija bijuši un nesmādē arī manas asinis.
29.06.2010
Apejam apkārt gandrīz visai Aušvicei + vēl cauri kaut kādam miestam, kamēr tiekam uz pareizā ceļa. Saule karsē nereāli. Šoferis, kas mūs paņem, protams, iztaujā, kurp mēs dodamies. Paskaidrojam, ka gala mērķis mums būs Gdiņa. Viņš mums savukārt paskaidro, ka mums nav jāsperas uz Vroclavu, mēs varot to izdarīt taisnāk un ātrāk caur jau iepriekš šķērsoto Lodzu. Nākamais šoferis kā reizi brauc uz Lodzu, taču viņam neliekas laba doma, ka mēs paliksim nezin kur, tāpēc sāk apzvanīt savus draugus un saka, ka ir lēta viesnīca, kur mums palikt un no rīta šis sola atbraukt mums pakaļ 9:30 un izvest ārā no pilsētas, lai mums nav jāmokās ar sab.transportu. Vieta, kur viņš mūs aizved saucas NOCHLEGI. Tā ir koju tipa viesnīca, kur liekas uzturas tikai vīrieši-strādnieki, tāpēc mūsu ierašanās tiek pavadīta ar ļoti daudz skatieniem. Sieviešu dušām tiek izdalīta atsevišķa atslēga. Tas jau nekas, ka, lai tiktu uz savu dušu, mums tāpat principā jāiziet caur vīriešu dušām. :DDD Atkal nometam mantas un ar tramvaju braucam uz centru. Centrs te gan tāds nosacīts, nekādas vecpilsētas te nav, tā tāda industriāla pilsēta. Protams, tiek iepirkti kārtējie aliņi veikalā “Žabka”, kas ir mūsu sabiedrotā gandrīz visu laiku. Te gan nav problēmu ar alko lietošanu sab.vietā. Rezultātā vakars beidzas parciņā pie saldējuma kastes :))) Un tad atpakaļ uz mūsu "kruto" viesnīcu.

30.06.2010
Precīzi 9:30 Andžejs pieripina pie viesnīcas un kā solīts ved mūs ārā no pilsētas. Pa ceļam pa rāciju tiek atrasts nākamais šoferis, kas brauc uz Gdiņu un kas varētu mūs aizvest. Maiņa gan nenotiek tā kā cerēts, tāpēc atkal sitam laiku benzīntankā ar aliņiem. Vispār nauda alū aiztek kā pa reni. Šeit arī parādās pirmie konkurenti ceļā uz Gdiņu. Izskatās, ka arī vietējie uz festivālu brauc ar stopiem. Mēs tiekam mašīnā pie vācu pensionāra. Vispār jau viņš ir polis, taču jau 30 gadus dzīvo un strādā Vācijā un te ir tikai ciemos. Taču visa izturēšanās jau ir īsti vāciska. Tik ļoti prātīgs, ka vietās, kur var braukt uz 70 km/h, viņš spītīgi brauc uz 60 km/h vai vēl mazāk. Tas gan mūs pamatīgi nokaitina, taču jebkurā gadījumā mēs tuvojamies savam mērķim. Es pat nezinu, kas tā bija par vietu, kur mēs tikām izlaistas, taču tur mēs nostāvam uz ceļa ilgāko laiku mūsu ceļojuma gaitā – 1 stundu. Pēc stundas apstājas fūre. Slaveks ir pirmais pusis, kurš runā angliski un par to jau prieks. Vīņš, uzzinot mūsu ceļojumu gaitas, visu laiku atkārto, ka mēs esam crazy. Runājam arī par politiku. Viņš stāsta, ka balsos par Kamarovski, jo neuzticas Kačinskim, kā iemeslu minot to, ka Kačinskim nav ģimenes. Poļi tomēr diezgan stipri turas pie tradīcijām. Vairākus desmit km pirms Gdiņas sākas pamatīgs negaiss. Tas gan nav ieplānots un mēs ar šausmām iedomājamies, kas notiks, ja tāds laiks būs arī visu festivāla laiku. Lietus ir tik stiprs, ka cauri neko nevar redzēt. Domās jau redzu sevi iekrampējamies mašīnā un nekāpjot ārā, kamēr lietus nav beidzies. Smejamies, ka mēs iebrauksim Gdiņā un lietus tur nebūs. Slaveks gan saka, ka ziņās saka, ka laiks noteikti sabojāšoties turpmākajās dienās, tomēr, iebraucot Gdiņā saprotam, ka lietus pat te nav bijis. Veiksme mūs nav pametusi. Atvadāmies no Slaveka un tālāk jau jāpabrauc nedaudz ar pilsētas autobusu līdz festivāla norises vietai. Autobusā mums pienāk klāt puisis un izstāsta mums visu svarīgāko informāciju, ko mums vajadzētu zināt gan par transportu, gan festivālu, gan vietām, kur labāk savu degunu nebāzt. Beigās viņš vēl mums atdod savu pilsētas karti. Poļu laipnībai nav robežu. Ierodamies festivālā. Kad būs laiks, uzrakstīšu par pašu festivālu un mājupceļu :)))