"- a tu gatava pamest dzimtenes ares?
- man laikam vēl nav aizgājis, man nav nekādu satraukuma vai jeb kādu jūtu šinī sakarā
- mosh tev vispar nau nekadu juutu
- tā arī gluži nevarētu teikt
- nu hvz, kadas juutas tad tev ir?
- tiešām hvz "
Šorīt no rīta pamodos ar A.Kalniņa spārnoto frāzi - "Ko tu domā, bļeģ, man nav jūtu. Es normāls čalis". Es tagad nevaru vairs atrast, taču es lasīju Kalniņa pārdomas šīs parodijas sakarā, viņam jau pašam reāli piegriezies, ka viņu daudzi vēl joprojām sveicina tieši tā. Mana pārliecība gan ir tāda, ka viņam no Šī netikt vaļā nekad. Ok, šī bija atkāpe. Par manām jūtām - mani ir fantastikas spējas izlikties, ka man jūtu nav. Ok , es saprotu un apzinos, kas notiek, taču es negribu stresot par to, kas eventually notiks tāpat vai tieši otrādi - nenotiks. Tu nevari uzvarēt nākotni. Man ir tā, kā mana visu laiku mīļākā literārā tēla Holdena Kolfīlda teiktajā - "people are always ruining things for you...". It sevišķi runājot par jūtām. Tas ir sieviešu žurnālu un seriālu izdomājums, ka visu laiku par jūtām jārunā. Tieši tā iemesla deļ es vairs arī nelasu sieviešu žurnālus. Un tad tikai brīnies, ka nāk uz redakciju vēstules, tjip, esam precējušies 10 gadus, mums ir 2 bērni, runājam par tiem vai remontu. Come on, tā taču ir ģimene un saimniecība, tur agrāk vai vēlāk ir jārunā par bērniem un pilošiem krāniem. Un ja es būtu precējusies, tad es gribētu, lai vīrs mani pie nelāga garastāvokļa ved uz krogu, nevis gādīgā balsī jautā man, kā es jūtos. Pie atkāpes aņuks ienāca prātā:
- ты меня любишь
- люблю
- а как ?
- как не странно
Ok, novirzījos no domas, taču nesolu, ka neizdarīšu to vēl. Turpinam par jūtām. Mani mīļie draugi, protams, ka es visus Jūs mīlu. Tieši tāpēc jau jūs esat mani draugi un man nekas nav jāpierāda. Un atkal man gribas kaut ko citēt, šoreiz Depeche Mode - "words are very unnecessary, they can only do harm ". Katru reizi, kad es mēģinu kaut ko vārdos ietērpt, tā tas pārvēršas par katastrofu. Ticiet man, for your own sake, ja es palieku pārāk jūtelīga, uzklausiet un aizmirstiet, jo es ticu arī Ziedonim, ka tā dalītā bēda NAV pusbēda.
Es nevarēju izdomāt finālu manām pārdomām, tāpēc izdomāju uzrakstīt pāris lietas pēc kurām es skumšu :
- Ģimene un draugi, of course (jā, man ir vislabākie, vissmukākie, vizuzņēmīgākie, visjautrākie, vislieliskākie, vissaprotošākie un arī tie, ka šo nemaz neizlasīs);
- Likt filmas wishlistā ar cerību tās kādreiz arī noskatīties;
- Sērfot caur NME un Pitchforku, meklējot jaunas skaņas;
- Tupi lurēt filmas visu nakti, Angry birds putnu mantiņu ieskautai;
- Samīļot savu kaķi, neskatoties uz to, ka viņš ir iedomīgs princis;
- Lēts alus;
- Mammas vārītās zupas.
- The book depositary skatīties live trafiku nopirkatajā grāmatām:
- un noteikti vēl miljons lietu, ko es pierakstīšu vēlāk.
Ok, finālam vēl dziesmu
