Rīgas lidosta. Tikko mana soma ir izlaista cauru skenerim, kad muitnieks iepleš acis un man saka - Jaunkundzīt, jums tak pilna soma ir konserviem. Spēju tikai izdvest, ka tie ir tikai divi, kas galīgi nav uzskatāms par pilnu somu, taču, tas mani, protams, neglābj. Šķiros no saviem konserviem un mana soma caur skenerim tiek izlaista vēl reizes 3. Līdz Zviedrijai tiekam tikpat ātri kā es no darba uz mājām. Zviedrijā ir ārprātīgi auksti un mums prieks, ka tas nav mūsu galamērķis. Taču aukstums, protam, dažiem nav šķērslis, lai uzdzertu pa virsu aukstu aliņu :D Paskrienot garām Zviedrijas padarīšanai, tiekam līdz Spānijai. Jā, tas ir īstais. Ir silti un pastāv cerība, ka paliks vēl siltāk. Sākumā nedaudz apskrienam Žironu, tad piemetamies uz soliņa un ar pirmo vīna pudeli (turpmāk tekstā - Lētucis) apsveicam sevi un sauli. Vēlāk braucam uz Barselonu. Pirmajā, vakarā, protams , neskrienam uz visiem must see objektiem, bet vienkārši klīstam pa La Ramblu. Tā kā mūsu naktmītne arī ir uz Ramblas, tad tālu, protams, nav jāiet. Kad esam atpakaļ hostelī, mēģinam ārstēties ar viskiju, jo izrādās mums ir lazarete izbraukumā, Kasparam iesnas un sāpošs kakls, Kristīnei - tikai sāpošs kakls, man nekas nesāp, taču solidar
itātei jābūt. :)
No rīta mūsu vācu kaimiņienes ( ko mēs saucam par maziņajām) saceļ baigo traci, jo kaut kas esot pazudis. Kristīnes soma nav istabiņā. Tā atrodas pilnīgi izvandīta vannas istabā gaitenī. Nekas gan nav pazudis, jo viss vērtīgākais katram pie sāniem vai zem spilvena glabājas. Neliela mistika šajā visā ir, jo 8 cilvēki istabā neko nav dzirdējuši. Ņemot vērā, somas atrašanos vietu, mums gan ir aizdomas uz pašām maziņajām, taču tam jau vairs nozīmes. Pie brokastu galda no kāda holandieša uzzinam, ka naktī Barselonā ir sācies streiks un nekursē neviens transports. Tas gan nedaudz izjauc mūsu plānus, taču vismaz visu dienu mums veselīgs sports kājām bija. Apbruņojušies ar Lētučiem,
kustinam savas kājele cik mākam. Nākot atpakaļ jau uz mūsu viesnīcas pusi, pamanam, ka paralēlā iela jau ir pilna ar cilvēkiem, kas izgājuši ielās, lai protestētu pret valdības pieņemtajiem lēmumiem. Uz to brīdi, gan mēs vēl nezinam, par ko viss tracis un neviens mums īsti paskaidrot arī nevar aiz diezgan banāla iemesla - ang
liski te gandrīz neviens nerunā. Viens parītis mums tikai iesaka baigi gar tiem pūļiem nevazāties, jo, ja gadījumā būs kādas nekārtības, tad policijai būs vienalga, kas mēs esam, ņems ciet visus pēc kārtas. Vēlāk aizejam no centra nostāk uz Monžuiku. Streika dēļ arī pacēlājs nedarbojas, lai paceltos kalnā, tā kā atkal darbinam savas kājeles cik spēka. No augšas dzir
dami tautas atbalss no streika, taču visā visumā liekas mierīgi. Nākamajā rīta avīžu pirmās lapās mēs redzam degošu mašīnu foto utt., taču mēs paši mēs esam veiksmīgi izvairījušies no sadursmēm ar naidīgi noskaņotām masām. Protams, streika dēļ mēs neredzam arī muzikālo strūklaku priekšnesumu. Rezultātā beigās tomēr bez pakaļējām kājām atgriežamies hostelī.
itātei jābūt. :)No rīta mūsu vācu kaimiņienes ( ko mēs saucam par maziņajām) saceļ baigo traci, jo kaut kas esot pazudis. Kristīnes soma nav istabiņā. Tā atrodas pilnīgi izvandīta vannas istabā gaitenī. Nekas gan nav pazudis, jo viss vērtīgākais katram pie sāniem vai zem spilvena glabājas. Neliela mistika šajā visā ir, jo 8 cilvēki istabā neko nav dzirdējuši. Ņemot vērā, somas atrašanos vietu, mums gan ir aizdomas uz pašām maziņajām, taču tam jau vairs nozīmes. Pie brokastu galda no kāda holandieša uzzinam, ka naktī Barselonā ir sācies streiks un nekursē neviens transports. Tas gan nedaudz izjauc mūsu plānus, taču vismaz visu dienu mums veselīgs sports kājām bija. Apbruņojušies ar Lētučiem,
kustinam savas kājele cik mākam. Nākot atpakaļ jau uz mūsu viesnīcas pusi, pamanam, ka paralēlā iela jau ir pilna ar cilvēkiem, kas izgājuši ielās, lai protestētu pret valdības pieņemtajiem lēmumiem. Uz to brīdi, gan mēs vēl nezinam, par ko viss tracis un neviens mums īsti paskaidrot arī nevar aiz diezgan banāla iemesla - ang
liski te gandrīz neviens nerunā. Viens parītis mums tikai iesaka baigi gar tiem pūļiem nevazāties, jo, ja gadījumā būs kādas nekārtības, tad policijai būs vienalga, kas mēs esam, ņems ciet visus pēc kārtas. Vēlāk aizejam no centra nostāk uz Monžuiku. Streika dēļ arī pacēlājs nedarbojas, lai paceltos kalnā, tā kā atkal darbinam savas kājeles cik spēka. No augšas dzir
dami tautas atbalss no streika, taču visā visumā liekas mierīgi. Nākamajā rīta avīžu pirmās lapās mēs redzam degošu mašīnu foto utt., taču mēs paši mēs esam veiksmīgi izvairījušies no sadursmēm ar naidīgi noskaņotām masām. Protams, streika dēļ mēs neredzam arī muzikālo strūklaku priekšnesumu. Rezultātā beigās tomēr bez pakaļējām kājām atgriežamies hostelī.Tarragona. No Barselonas aizbraucam uz Tarragonu. Vispirms atrodam tūrisma kantori, jo mums jānoskaidro, kur var nopirkt telti un naktsmāju iespējas. Tūrisma birojā mēs sastopam vienu spāni, kas mums sagādā daudz jautru mirkļu. Mēģinot mums ieteikt naktsmājas tiek lietoti arī tādi krievu vārdi kā "gopņik" (man šī vārda nozīme nav skaidra vēl šobrīd), "urla", "pi
pec", "loh", utt. Beigās izrādās, ka viņa vārdu krājumu ir papildinājusi viņa draudzene, kas ir plašās Krievzemes pārstāve. Mūsu jautrais puisis arī piedāvā atstāt savas somas pie viņa kambarī, kamēr braucam meklēt telti. Tas pagaidām ir vienīgais jaukais spānis, jo līdz šim es nemanīju, ka kāds būtu baigi viesmīlīgs. Kādā milzu ķīniešu lielveikalā atrodam telti, kas būs mūsu mājiņa tuvākajās dienās. Telts iegādi atzīmējam McDonaldā :DDD Spānija ir 1.vieta, kur es redzu, ka McDonaldā tiek pārdots alus un, protams, ne jau bezalkoholiskais. Pēc tam jau ar savu guvumu braucam uz kempingu. Kempingā Kristīne atklāj peldēšanas sezonu un, protams, visi sasniegumi tiek noskaloti ar Lētuci :)) Kempings mums ir pie pašas jūras, tā kā ejam gulēt un mostamies ar vilņu šalkoņu. Nākamajā dienā ir iekritusi Kristīnes dzimšanas diena, tāpēc rīts tiek iesāks ar siera konfeti un Lētuci :D Pusdienu vāļājamies pludmalē un daram to, ko parasti cilvēki pludmalē arī dara - sauļojamies, peldamies, ceļam smilšu pilis utt. Mana un Kristīnes uzceltā smilšu pils izpelnās zināmu ievērību
- to aizrautīgi bildē kāds pensionāru pāris, kas mūsos, protams, izraisa pamatīgu jautrību. Tuvojas pēcpusdiena un mēs stumjam uz staciju, pa ceļam vēl nedaudz apskatot pilsētu. Stacijā mums paziņo, ka uz mūsu mērķi Peniskolu vilcienā ir tikai viena brīva vieta (te Jums nav nekāds vilciens uz Vecāķiem), tāpēc mēs braucam uz kādu pilsētu, kurā mums visiem trijiem atrodas vietas. Pilsētas nosaukumu gan es neatceros, taču mēs tur ierodamies jau krietnā pēcpusdienā, uzrīkojam fiksu pikniku vietējā parciņā un sākam štukot, kur mēs varētu parlaist nakti. Kamēr klīstam pa pilsētu un meklējam pieklājīgu parciņu, uzduramies autoostai. Izrādās, ka ir autobuss uz mums vajadzīgo pilsētu, taču gana vēlu.
pec", "loh", utt. Beigās izrādās, ka viņa vārdu krājumu ir papildinājusi viņa draudzene, kas ir plašās Krievzemes pārstāve. Mūsu jautrais puisis arī piedāvā atstāt savas somas pie viņa kambarī, kamēr braucam meklēt telti. Tas pagaidām ir vienīgais jaukais spānis, jo līdz šim es nemanīju, ka kāds būtu baigi viesmīlīgs. Kādā milzu ķīniešu lielveikalā atrodam telti, kas būs mūsu mājiņa tuvākajās dienās. Telts iegādi atzīmējam McDonaldā :DDD Spānija ir 1.vieta, kur es redzu, ka McDonaldā tiek pārdots alus un, protams, ne jau bezalkoholiskais. Pēc tam jau ar savu guvumu braucam uz kempingu. Kempingā Kristīne atklāj peldēšanas sezonu un, protams, visi sasniegumi tiek noskaloti ar Lētuci :)) Kempings mums ir pie pašas jūras, tā kā ejam gulēt un mostamies ar vilņu šalkoņu. Nākamajā dienā ir iekritusi Kristīnes dzimšanas diena, tāpēc rīts tiek iesāks ar siera konfeti un Lētuci :D Pusdienu vāļājamies pludmalē un daram to, ko parasti cilvēki pludmalē arī dara - sauļojamies, peldamies, ceļam smilšu pilis utt. Mana un Kristīnes uzceltā smilšu pils izpelnās zināmu ievērību
- to aizrautīgi bildē kāds pensionāru pāris, kas mūsos, protams, izraisa pamatīgu jautrību. Tuvojas pēcpusdiena un mēs stumjam uz staciju, pa ceļam vēl nedaudz apskatot pilsētu. Stacijā mums paziņo, ka uz mūsu mērķi Peniskolu vilcienā ir tikai viena brīva vieta (te Jums nav nekāds vilciens uz Vecāķiem), tāpēc mēs braucam uz kādu pilsētu, kurā mums visiem trijiem atrodas vietas. Pilsētas nosaukumu gan es neatceros, taču mēs tur ierodamies jau krietnā pēcpusdienā, uzrīkojam fiksu pikniku vietējā parciņā un sākam štukot, kur mēs varētu parlaist nakti. Kamēr klīstam pa pilsētu un meklējam pieklājīgu parciņu, uzduramies autoostai. Izrādās, ka ir autobuss uz mums vajadzīgo pilsētu, taču gana vēlu. Peniscola.
Pēc 20 minūšu brauciena mūs izmet no viena autobusa un pārsēdina un citu. Peniskolā ierodamies ap 1-iem naktī. Šļūcam gar pludmali un domājam, kur pārlaist nakti. Iebrienam vecpilsētā un paiet zināms laiks, kamēr tiekam no tās ārā. Beigās ielienam guļammaisos un paliekam gulēt pludmalē. No rīta pamostamies ar skaistu saullēkta skatu un sportiskiem iedzīvotājiem, kuri skrien gar jūru.
Esam ietaupījuši uz naktsmāju rēķina, tāpēc kādā kafejnīcā ieturam karaliskas brokastis. Pie Peniskolas ir kāds dabas parks (vai drīzāk rezervāts), kurā esot brīnišķigas dabas takas gar pašu jūru un mēs izdomājam, ka pa to varētu arī iet. Vispirms ieejam tūrisma info kantorī, lai noskaidrotu sīkāk par tām takām. Kantora darbinieks Hesus izstāsta mums visu nepieciešamo informāciju un piedāvā mums, ja gadījumā mēs tomēr izdomājam neiet visu ceļu, vakarā atgriezties turpat un viņš mūs aizvestu uz nākamas pilsētas kempingu, taču mēs esam baigi sadomājuši, ka iesim visus 17 km. KĀ TAD ?!! :DDDDD Mēs nogājām labi, ja 8 km, beigās tāpat palikām vāļājoties 
pludmalē roku rokā ar Lētučiem, of course. Pa ceļam no lauka aizņemamies meloni, kas beigās gan izrādījās ķirbis, un šļūcam atpakaļ pie Hesusa. Tā nu viņš mūs aizved uz kempingu, kas atrodas pilsētā Alcosebre. Mūsu ierādīta telts vieta izrādās uz grants, tapēc nodēvējam sevi par kapteiņa Granta bērniem, uzrīkojam vakariņas pie jūras un pārskaitam visus atpazīstamos zvaignājus. Vsipār jāsaka, ka labā kompānijā jekuru tēmu var pārvērst par zviedzamo gabalu, taču es uz savas ādas pārbau
dīju, ka zviegt, guļot uz grants, ir visnotaļ sāpīgi :DNo rīta noskairojam, ka, lai tiktu uz Valensiju, mums vajag aizbraukt līdz vienai citai pilsētai, kas atrodas pavisam netālu, un pēc tam braukt ar vilcienu līdz Valensijai. Tā kā ir svētdiena, tad autobuss kursē tikai 2 reizes dienā - pusdienslaikā un vakarā. Laicīgi izejam no kempinga, jo līdz Alcosebres centram ir kādi 3 km. Ienākam pilsētā, taču izrādās, ka autobusa pieturu nav nemaz tik viegli atrast. Beigās jau skrienam, kas + 30 grādu saulē un
vismaz 10 kg uz muguras nemaz nav tik jautri. Pēdējā brīdī pieskrienam pie pieturas, mums palikušas kādas 7 min. līdz autobusam. Rezultātā tur mēs nocepjamies stundu un no autobusa ne miņas. Aizšļūcam uz kārtējo info centru, kur mums paskaidro, ka tomēr svētdienās autobusu vispār nav, mēs uz vajadzīgo vietu varam tikt tikai ar taksi. Ar info centra darbinieci šoreiz gan mēs nesaprotamies, acīmredzot ir cilvēki, kas tomēr nav savā vietā, taču neskatoties uz mūsu spāņu valodas barjeru, mēs tomēr izsaucam taksi. Tas gan mums maksā vairāk kapitāla nekā mēs būtu gribējuši labprātīgi atdod, taču izvēles mums nav. Tiekam pievesti pie stacijas un pēc kāda brīža jau braucam uz Valelsiju.Valensija
To nu būs likt aiz auss - neko, neko nevar darīt svētdienā Spānijā. Kad ierodamies Valensijā, ir jau pēcpusdiena, taču praktiski viss ir ciet. Tā kā nekādas nakstmājas mums nav rezervētas, meklējam k
ārtējo tūrisma info kantori. Sekot zīmēm pilsētā arī izrādās pārbaudījums jebšu humiliate-the-tourist scenario:) Piemēram, tu pēc norādes noej 100 metru, taču ap stūri parādās, ka līdz mēŗķim jāniet vēl 300m utt., beigās mēs nēsājamies pa vienu kvartālu kā negudri, taču to kantori atrast nespējam. Labi, beigās mēs to kantori atrodam, taču viņš, protams, ir ciet, taču paldies modernajām tehnoloģijām. Pie loga ir interaktīvias touch screen panelis, kur mēs varam atrast vismaz hosteļu telefonus. Sarunājam sev vietu un dodamies uz netālo hosteli. Pa šaurām ieliņām ejot, mēs uzduramies riktīgam narkomānu un prostitūtu perēklim un, protams, mūsu hostelis tam tieši pa vidu, taču recepcjā mums pasaka, ka nekas slikts tomēr te nemēdzot notikt. Nu labi, lai jau tā būtu. Uzrīkojam briesmīgi stilīgas vakariņas ar griķiem un ātro kartupeļu biezeni un dodamies ielās. Labi es nestāštīšu, ko mēs pilsētā redzējām un to nemaz tā nevar atstāstīt, taču, kas man patīk, protams, ka ir briesmīgi silts. Vakarā ap 22-iem vēl ir +27 pilsētā un to arī steidzamies izbaudīt, jo zinam, ka pavisam drīz mums būs jāatgriežas pie pingvīniem. :))
ārtējo tūrisma info kantori. Sekot zīmēm pilsētā arī izrādās pārbaudījums jebšu humiliate-the-tourist scenario:) Piemēram, tu pēc norādes noej 100 metru, taču ap stūri parādās, ka līdz mēŗķim jāniet vēl 300m utt., beigās mēs nēsājamies pa vienu kvartālu kā negudri, taču to kantori atrast nespējam. Labi, beigās mēs to kantori atrodam, taču viņš, protams, ir ciet, taču paldies modernajām tehnoloģijām. Pie loga ir interaktīvias touch screen panelis, kur mēs varam atrast vismaz hosteļu telefonus. Sarunājam sev vietu un dodamies uz netālo hosteli. Pa šaurām ieliņām ejot, mēs uzduramies riktīgam narkomānu un prostitūtu perēklim un, protams, mūsu hostelis tam tieši pa vidu, taču recepcjā mums pasaka, ka nekas slikts tomēr te nemēdzot notikt. Nu labi, lai jau tā būtu. Uzrīkojam briesmīgi stilīgas vakariņas ar griķiem un ātro kartupeļu biezeni un dodamies ielās. Labi es nestāštīšu, ko mēs pilsētā redzējām un to nemaz tā nevar atstāstīt, taču, kas man patīk, protams, ka ir briesmīgi silts. Vakarā ap 22-iem vēl ir +27 pilsētā un to arī steidzamies izbaudīt, jo zinam, ka pavisam drīz mums būs jāatgriežas pie pingvīniem. :))Tālāk laikam neko arī vairāk nestāstīšu, mājās mēs atbraucām veiksmīgi, konservu mums nav, ko mums atņemt. Viss :)
