Es un mūzika

Mūzika mājās.

Atceros, ka mājās mums bija lenšu atskanōtājs ( vēl tagad atceros to trelli, kad tā lenta tika pārtīta) un vesela kaudze ar lentām, kur liekas, ka bija pilns ar Ilmāru Dzeni, kaut kādi letiņi, Čikāgas piecīši utt. Pēc tam jau parādījās plašu atskaņotājs un plates ar Sandru, CC Catch, daudz itāļiem utt

Pirmā trauma.

90-tajos bija tāda kasešu izlase vairākos sējumos "Būsim pazīstami Atbalsis". Viena no šīm izlasēm man ļoti patika. Es pat īsti neatceros, kas tieši tajā izlasē bija tik īpašs, taču, kad tā kasete tika ierauta magnetafonā, es brēcu 2 dienas kā minimums, kamēr mamma nenopirka man tādu pašu kaseti vietā.

Madonna

95.tajā gaidu un skautu laikā braucu pirmo reizi uz ārzemēm, uz Stokholmu. Tagad liekas nereāli, taču toreiz pat vīzu vajadzēju. Labi, stāsts nav par to. Mūs ielika dzīvot ģimenēs un zviedru meiča Korin visu laiku dziedāja Madonnas La Isla Bonita. Man tā dziesma tik ļoti bija pielipusi, ka, atbraucot mājās, es uzreiz nopirku Madonnas kaseti. Rezultātā man beigās visas sienas bija nolīmētas ar Madonnas bildēm un, protams, sadabūtas visas kasetes.

Koncentrācijas nometne

Pamatskola vispār ir ļoti interesanta padarīšana. Toreiz par strīdus iemeslu varēja būt mēģinājums pierādīt, kas ir labāka grupa - East17 vai Take that. Nezinu, kas notika, taču Madonna beigās zaudēja savu aktuālitāti un parādījās Prodigy. Nepietika tikai ar "Experience" un "Music for the Jilted Generation", es pat vairākās kasetēs sarakstīju reportāžas no tā laika trendīgākā kluba "Super FM". Mana babuļa vienreiz izdzirdot vienu no šīm kasetēm, teica, ka tas izklausoties pēc kaulu zāģēšanas koncentrācijas nometnē.

Sports un mūzika

Es netaceros, kā beidzās manas attiecības ar Prodigy, taču vēlāk parādījās mīlestība uz Nirvana, Offspring, Weezer. Vēl bija tāda latviešu grupa "How much personalities?", kasetes vāciņš bija zils ar aci virsū. Vispār interesanti, kas ar viņiem vēlāk notika ? Sistēma bija vienkārša - uz palodzes tika izstellēts maģis un palaists kāds no augstāk minētajiem uz visu skaļumu un es ar kaimiņieni pie loga spēlējām badmentonu. Dīvainā kārtā, neviens nekad neaizrādīja, ka mēs kādu traucējam.

Par fanošanu

Pamatskolā man bija viena klasesbiedrene, kura fanoja par Roxete. Nebija tā, ka pārējiem būtu kādi iebildumi, taču atceros vienu dzimšanas dienu, kur skanēja tikai Roxete un tad viens čalis izdomāja, ka tā Roxete jau līdz kaklam un ieslēdza kaut ko citu. Tā meiča nopietni sāka raudāt dēļ tā. Vidusskolā bija viena meiča, kas nopietni slimoja ar Backstreet Boys, precīzāk ar Niku Kārteru, taču tas mani vairs neuztrauca, es toreiz klausījos Alanisu Moriseti, taču tas stabili neskaitījās stilīgi, tāpēc muzikālās diskusijās neiegrimu. Taču Alanisas Morisettes klausīšanās deļ vēlāk vairs nevarēju atļauties skaļi kādam teikt, ka biju nopietni saslimusi ar Savage Garden, jo tas sabojātu manu alternatīvo tēlu :DDD

Par festivāliem

Es dievinu festivālus tāpat kā es dievinu vasaru. Izspūrušiem matiem locīties kādā no koncertiem vēlams ar aliņu rokā. Man patīk arī pamosties pilnīgā saunas sajūtā teltī un šļūkt uz dušu, pa ceļam, protams, paķerot aliņu. Patīk redzēt visas hipsterīgās un oriģinālās būtnes vienuviet. Patīk apsēsties pūļa vidū, kad esi nolecies tā, ka vairs nevari nostāvēt. Patīk pārdzīvot arī vētras un pazaudēt balsi. Atceros šogad Open'er festivālā Polijā sākās tāda vētra, ka maz neliekas. Tā gan nebija tik ar tādām sekām kā Pukkelpop Belģijā, taču tāpat trakākā, kādu līdz šim izdevies piedzīvot. Atceros, ka man pa visām varītēm gribējās redzēt Foals par spīti nenormālam lietum un vējam. Man gan bija pietiekami labs lietus kostīms, kas neļāva izmirkt līdz pēdējai vīlītei, taču zobs un zoba vairs neturējās, taču, ja esi pūlī, tad apkārtstāvošie cilvēki darbojas kā aizsargs. Koncerts, protams, bija katra lieka slapjuma un zoba klabējiena vērts, taču, kad pūlis izklīda, tad tu atgriezies šausmīga laika realitāte, taču tas tāpat ir viens labākajiem piedzīvotajiem koncertiem.

Shame

Un, protams, mums visiem ir/bija tādas muzikālās patikšanas, ar ko nelepojas. Vidusskolā vienu brīdi biju uzsēdusies uz krieviem. Klausījos pat tādu bezzobainu brīnumu Šuru, Alsu, demo un visādus citus brīnumus. Hi-Fi vispār bija galvenais hīts. Bija arī R&B periods, klausījos pat Dženetu Džeksoni. Man patika arī Ādams Lamberts, taču tikai tajā posmā, kad viņš tikai piedalījās American Idol, kad viņa albums iznāca, tad gann pārstāju. Vīlos, ka viņš izvēlējās popsas ceļu, nevis rokmūziku. Kaut gan kaut kur nesen lasīju (ja tas vispār ir taisnība), ka viņš koncertēšot ar Queen, tā kā viņš vēl var atgūt cieņu manās acīm. Pie shame var pieskaitīt arī Eirovīzijas skatīšanos, kaut gan to pēdējos gadus toč vairs nedaru, taču, kad tikko parādījās, tad gan skatījos.

Mans un tavs

Mūzika ir viena no manām vislielākajām baudām. Manu garīgo mierīgi var sabojāt no rīta autobusā satiksta kaimiņiene, jo tad ir jārunā un nevar klausīties mūziku. Vēl jo vairāk, ja pleiliste piebāzta ar jaunumiem, kuri vēl nav noklausīti. Un, protams, mums katram ir savas dziesmas, kas asociējas ar kādiem notikumiem vai cilvēkiem. Kā Spānijā, piemēram, visu laiku dungoju "...siempre mi corazon...", pat nezinu, kā tā dziesma sāka skanēt manās ausīs. Vai kā pagājušo gadu Openerā visa telšu pilsētiņa dziedāja "Who let the dogs out" vai šogad pēc Prince koncerta tyelšu pilsētiņa savukārt auroja "Purple rain". Vai kā Parīzē ar draugiem sēdējām dormā un vienīgā dziesma,. kas telefonā bija Empire of the Sun "We are people". Un tā dziesma tak skanēja visu nakti uz riņķi. Vai, kā pirms daudziem gadiem, kad dzīvoju kopā ar vienu puisi, viņš atnāca nakts vidū mājās pilnīgā pālī un ierubīja Skyforger, es skrēju no mājas ārā ar kokteili rokās, sēdēju uz trepēm pie mājas un klausījos rēcošu "... piesēdies Vēja māte sausas priedes galiņā..." vai kā nodrillējām Hospitāļu ielas disku tik tālu, ka bija jāpērk jauns :) Un, protams, daudz, daudz citu.

Tagad gan viss. Noslēgumam tikai novēlu katram atrast savu mūziku :)

Par ko neuzrakstīju...

Atcerējos par šo vietni un izrādās, ka neesmu bijusi pārāk aktīva šogad.

Par ko es neuzrakstīju:

• Neuzrakstīju kā 3x šogad braucu uz Itāliju, par itāļu ēšanas paradumiem un itāļu vīriešiem. Tāpat arī neuzrakstīju par couchsērfinga pieredzi tur un labajiem laikapstākļiem.
• Neuzrakstīju savu odu Aleksam Tērneram un neuzrakstīju Arctic Monkeys koncerta apskatu Stokholmā.
• Neuzrakstīju kārtējos makšķernieku stāstiņus par stopēšanas pieredzi Polijā. Kā ir iespējams stopēt pusnaktī ar sņabja pudeli rokas utt. Arī to ne, kā dabūju ar airi pa seju, braucot ar kajakiem. Neuzrakstīju, kā īpašo izdzīvošanas pieredzi Open'er festivālā, kad zeme ar debesīm izdomāja saiet kopā
• Neuzrakstīju arī nevienu izdomātu stāstu. Kā beigās secināju, iepriekšējiem man bija kāds tā arī nepiepildīts iedvesmas avots, kurš noglabāts tikai man zināmā vietā. Avoti gan mainījās gada laikā, taču neviens neiedvesmoja poēzijai.
• Neuzrakstīju otro daļu muzikālo filmu apskatam, taču tas vēl varētu tapt.
• Neuzrakstīju, kā uz brīdi tiku pie bāra un, ja kaut ko grib, tad skaidri jādefinē mērķi, jo savādāk var dabūt ko gribēji, taču tam līdzi var nākt miljons citu lietu bez kurām varētu arī iztikt.
• Neuzrakstīju, ka vispār nezinu, kā turpināt šo blogu. Neesmu: fešionista, kulinārijas eksperte, tehnoloģiju guru, fotogrāfe, neradu neko tādu, ko varētu pārdot, muzikas un kino kritiķe arī ne, humors arī apšaubāms.....

Bilde & Skaņa

Nu tad tā izdomāju salikt kopā arī savu filmu apskatu. Šoreiz par ar mūziku saistītā filmām

Control (2007)
Antons Korbins, kas ir daudzu grupu (jā, jā arī Prāta Vētras) fotogrāfs, mūzikas video klipu režisors un visādi citādi talantīgs cilvēks. Ja nemaldos, šī ir arī viņa pirmā režisētā pilnmetrāžas filma par leģendāras grupas leģendāru solistu. Lieliska melnbalta filma par Joy Division solista Iana Kērtisa (Ian Curtis) dzīvi sākot no skolas gaitām līdz viņa nāvei 23 gadu vecumā. Starp citu, aktieri koncertu skatos spēlē pa īstam, viņi speciāli tika mācījušies spēlēt šai filmai. Un jā, filmas skaņu celiņš arī ir lielisks.



24 Hour party people (2002)
Protams, es kā britu mūzikas absolūtā fane nevarēju nepieminēt šo. Ja laika mašīna patiešām tiktu izgudrota, tad es noteikti pārceltos uz Mančestru 80. gados. Filma ir veltījums 80-to gadu Mančestras mūzikas grupām. Pat ne tik daudz grupām kā dzīvesveidam un tusiņiem. Filmas centrālais tēls ir Tonijs Vilsons - televīzijas mūzikas raidījuma vadītājs un Factory Records direktors. Sākas viss 1987.gadā, kad Tonijs nodibina Factory records un mēģina iznest Mančestras mūziku (Joy Division, Happy Mondays, New Order) pasaulē. Tāpat tā stāsta par reiva kultūras pirmsākumiem. Vispār sižetu izstāstīt ir pagrūti, jo tas ir pilnīgi dulls, kas sastāv kā no reāliem faktiem, tā arī no tā saucamajām urbānajām leģendām.



Almost famous (2000)
"And you can tell Rolling Stone magazine that my last words were... I'm on drugs! "
Almost famous ir filma par kādu puisi, kurš raksta žurnālam Rolling Stones un ceļo līdz grupai Stillwater. Kā puisis tā arī grupa nav reāli, taču filmas režisors Cameron Croe savā laikā tiešām bijis žurnālists iekš Rolling Stones, tā kā varētu teikt, ka filma ir daļēji biogrāfiska, jo ceļā tiek attēlots arī paša pieredzētais. Šī ir viena no filmām, kuru es mēdzu paskatīties laiku pa laikam vēl un vēl. Un jā, Eltona Džona "Tiny Dancer" iegūst pavisam citu skanējumu pēc šīs filmas noskatīšanās.



Sid and Nancy (1986)
Galvenos vilcienos - filma ir par Sidu (Sid Vicious), Sex Pistols basistu un viņa draudzeni Nensiju. Kad Sex pistols pajūk, Sids mēģina kļūtu solo mākslinieku, tajā pašā laikā arvien vairāk aizraujoties ar heroīnu. Un, protams arī par mīlestību, kas ne vienmēr ir skaista. Filma saņēma arī gana daudz kritikas par it kā narkotiku slavinājumu, taču tajā nav nekā skaista, filma diezgan brutāla šajā kontekstā. Tāpat Sex Pistols solists pārmeta filmas veidotājiem, ka veidojot filmu neesot pat pakonsultējušies ar viņu un pārējiem grupas dalībniekiem, kuri Sidu un Nensiju pazinuši, tā kā biogrāfiskie momenti esot baltiem diegiem šūti. Un jā, Garijam Oldmenam šī bijusi pirmā galvenā loma un, nebūdama kino kritiķe, varu teikt, ka viņš šajā lomā spēlē vienkārši izcili.



The Boat That Rocked (2009)
On air. Off shore. Out of control.
Atpakaļ pie mīļotajiem britiem. Filma par pirātu radio 60-tajos gados Ziemeļu jūrā. Britu cenzūra ir aizliegusi pop un rokmūziku, atzīstot labi, ja tikai džezu, taču daži drosminieki tomēr nepakļaujas. Nav ko daudz stāstīt, jautra filma un daudz labas mūzikas. P.S. šāds pirātu radio iekš UK ir bijis 1964. gadā. Filma gan nav par šo radio, taču tas ir iedvesmojis režisoru. Un vēl, Radio Caroline (īstais pirātu radio) šobrīd ir pilnīgi legāls.



Accros the Universe (2007)
Pat, ja neesat dedzīgs Beatles fans, tomēr šī filmas, kas pamatā veidota uz Beatles dziesmām, ir varen iespaidīgs un krāšņs gabals. Vismaz vizuālo baudījumu apsolu:) Pašai visvairāk palicis atmiņā filmas epizode, kur vienu čali paņem armijā, paralēli skanot "I want you (She's so heavy) "



Taking Woodstock (2009)
Šī filma ir veidota tikai kā variācija par Vudstokas festivālu, ja kāds vēlas oriģinālu, tad ir jāskatās dokumentālā filma Woodstock 1973.gada versija aš 3 stundu garumā. Man patika. Viens jautrs fakts - kā raksta Washington Post, filmas scenārija autors un producents Kannu festivālā izteicies, vislielākās problēmas priekš filmas bija atrast cilvēkus, kas nestrādā pilnu laiku un kam vēl joprojām ir pilnīgs kaunuma apmatojums. :) Mīļākais kadrs - Emily Hirsch monologs par TO kalnu un protams, galvenā varoņa mammas, kas saēdusies hašiša kēksiņus, deja lietū :)



Berlin Calling (2008)
Man ar šo filmu ir emocionālas atmiņas, jo to es skatījos pašā Berlīnē āra kinoseansā panku rajonā, tāpēc man viņa likās pilnīgi iederīga vietā un laikā. Kaut gan neesmu baigā elektroniskās mūzikas cienītāja, tomēr daži izpildītāji man tīri labi tīk. Stāsts ir par kādu DJ (starp citu galveno lomu arī tēlo Vācijā ļoti pazīstams DJ Paul Kalkbrenner), kurš nokļust psihiatriskajā slimnīcā pēc narkotiku pārdozēšanas un tur nu viņš atrod pazudušo mūzu un visādas citādākas atklāsmes.



Crazy heart (2009)
Loma, kas Džefam Bridžesam atnesa Oskaru. Pamatā stāsts par kādu izbijušu kantrī dziedātāju, kas savā dzīvē nedaudz pazaudējies (pārāk daudz laulību, pārāk daudz mūža ceļā, pārāk daudz alkohola), taču viņa dzīvē ienāk kāda žurnāliste (Megija Gilenhāla) , kas viņu iedvesmo. Un jā, izrādās, ka filma tikusi uzfilmēta tikai 24 dienās.



Once (2006)
Kāda īru mūzikanta un čehu viesstrādnieces savdabīgā mīla. Sižetu gan es nevaru normālos teikumos aprakstīt, tā ir viena no tām filmām, kas vienkārši jāskatās un jāizjūt. Galveno lomu tēlotāji nav profesionāli aktieri un abi apgalvo, ka tā ir bijusi pirmā un pēdējā reize, kad filmējas kādā filmā, jo gribot koncentrēties tikai uz savu muzikālo darbību.



High Fidelity (2000)
Lūk, šis varētu būt mans sapņu darbs - vai nu pašai būt mūzikas veikala īpašniecei vai strādāt tādā, taču, zinot, kā cik švaki mūsdienās iet ierakstu biznesam, tas lai paliek tikai sapņa līmenī.
Filma noteikti uzrunās visus mūzikas mīļus un savdabīgu attiecību cienītājus. Starp citu, ja patīk šī, tad noteikti uzrunās arī filma Singles (1992), kur arī skan lieliska mūzika un kas arī ir par visvisādām attiecībām.



Sex &Drugs & Rock & Roll (2010)
Biogrāfiska filma par Ian Dury - 70-to gadu UK pankroka pionieri Ian Dury. Briti mīl savus varoņus un filma būs lieliska skatāmviela ar tiem, kas neko par Ian Dury nav dzirdējuši.
"Every Englishmen's perversion is to be the wrong way round all the time"



School of Rock (2003)
Lielisks Džeks Bleks, kuram apstākļu sakritības dēļ filmā jākļūst par mūzikas skolotāju. Protams, viņš nav parasts skolotājs un māca bērniem nevis skolas programmā paredzēto, bet cenšas no skolēniem izveidot rokgrupu. Jautri brīži garantēti :))



Walk the line (2005)
Biogrāfiska filma par Džoniju Kešu, ko tēlo lielisks Joaquin Phoenix un Reese Witherspoon (starp citu saņēma par šo lomu Oskaru). Filma uzņemta pēc paša Keša autobiogrāfijas. Abi aktieri filmā spēlē un dzied pa īstam, protams, daudzus mēnešus cītīgi trennējoties. Un abu galveno lomu spēlētāji tika atbalstīti arī no paša Dž. Keša un viņa sievas Džūnas Kārteres puses.



Nowhere Boy (2009)
Atkal biogrāfiska filma par Džona Lenona pusaudža gadiem. Filma balstīta uz Lenona pusmāsas sarakstīto biogrāfisko grāmatu. Pa lielam filmā attēlotas Lenona sarežģītās attiecības ar savu māti un tanti, kā arī parādīta iepazīšanās ar Polu Makartniju un Bītlu pirmajiem aizmetņiem.



Scummy Man (2006)
Es, protams, nevarēju noturēties un pastāstīt par šo. Šī pat nav īsta filma, taču ir 12 min. īsfilma, kas radīta, iedvesmojoties no manas vismīļākās grupas ever "Arctic Monkeys" dziesmas "When the sun goes down". Gan dziesma, gan īsfilma ir par prostitūciju. Filmas nosaukums arī paņemts no šīs dziesmas vārdiem :
" And what a scummy man
Just give him half a chance, I bet he'll rob you if he can
You can see it in his eyes, that he's got a nasty plan
I hope you're not involved at all "
Nu labi, labi, pieminēšu, ka Alekss Tērners ir vispār lielisks stāstnieks un gara acīm redzu īsfilmu par gandrīz katru 2. Arctic Monkeys dziesmu.
Ā, un filmu var youtube noskatīties 2 īsās daļās. Nekās tāāāds tur nav, taču es vienkārši izmantoju savu privilēģiju to pastāstīt :))


Dokumentālās

No Distance left to Run (2010)
Retrospektīvs atskats uz grupas Blur karjeru un aizskustinošs stāsts par viņu atkalapvienošanos tūri 2009.gadā. Mjā, dažkārt izdomātie scenāriji nobāl īstu un patiesu stāstu priekšā. Šis nav izņēmums. Lieliska, lieliska filma.



Heima (2007)
2005.gada vasarā grupa Sigur Ros atgriežas dzimtajā Islandē (organiski vēl nerakstās Īslande) un dažādās pilsētās sniedz bezmaksas koncertus. Filmā nereāli skaisti dabas skati un, protams, Sigur Ros fantastiskā mūzika. Baudījums acīm, ausīm un srdij :)



Some Kind of Monster (2004)
Kad Metalicu ir pametis grupas basists Džeisons Ņūsteds un pēc tam, kad Džeims Hetfilds ir izgājis rehabilitācijas kursu, lai atbrīvotos no alhokola atkarības, grupa sanāk kopā, lai radītu jaunu albumu. Grupai palīgā tiek pieaicināts arī treneris-terapeits, kurš mēģina mazināt psiholoģisko spriedzi kolektīvā, kas pa lielam ir abu harizmātisko līderu (Hetlfilda un Larsa Ulriha) nesaprašanos dēļ. Tiek arī dokumentēti grupas jaunā basista meklējumi. Nu ko lai saka, arī roka gigantiem ir savas cilvēciskās problēmas. :)



Dig!(2004)
Šis ir labs gabals. stāsts ir par divām grupām - Brian Jonestown Massacre un The Dandy Warhols, to līderiem un atšķirīgiem izaugsmes ceļiem 7 gadu garumā.



The White Stripes Under Great White Northern Lights (2009)
Kā Uldis Rudaks rakstījis - "Tādi talanti kā džeks Vaits dzimst visos laikos, bet mums ir palaimējies , ka dzīvojam ar viņu vienā laikā, kas dod šo burvīgo iespēju dzirdēt dzīvajā gan The White Stripes, gan Raconteurs un Dead Weather". Par šo es arī pagājušo vasaru pārliecinājos, dzīvajā redzot Dead Weather uzstāšanos. P.S. Kad U.Rudaks ralstīja šīs rindas, neviens vēl nezināja, ka The White Stripes beigs pastāvēt, taču Vaita jaunais projekts Roma teju, teju nāks gaismā. :))
Filmā savukārt dokumentēta grupas The White Stripes tūre pa Kanādas mazpilsētām 2007.gadā. Un ja patīk Džeks Vaits, tad noteikti var paskatīties vēl vienu dokumentālo filmu - It Might Get Loud (2008).