Prieks

Šorīt, izejot no mājām, sajutu tuvojošā rudens elpu uz saviem kāju pirkstiem. Pagāju garām puķu dobei ar dālijām un pie sevis nodungoju - Šurp grāmatas uz skolu. Saule izlīda no mākoņa un iespīdēja man mugurā un man pēkšņi likās, ka ziema tikko beigusies un sācies pavasaris. Un te tas ir - nez no kurienes uzradusies absolūtā prieka sajūta.

Stopičkas III (mājupceļš)

5 no rīta zvana modinātājs, esam pagulējušas 2 stundas. Reizē ar modinātāju no telts izlien arī Maikls, paskatās uz mums guļammaisos uz savām somām, pasmaida un nosaka : "Tents are for loosers, right?". Atvadamies no saviem poļu kaimiņiem un dodamies ceļā. Ar sab.transportu aizbraucam līdz ceļam, kur mēs varētu sākt stopēt. Priekšā gaida kārtējais "hell ride", jo mums pa vienu dienu jānokļūst Rīgā, lai nākamajā dienā jau dotos uz darbu. Pabrokastojam pie Tesco un sākam cilāt rokas. Pilnīga sakāve - 1.5 stundas laikā neapstājas neviena mašīna. Beidzot tomēr viena apstājas, tur puiši darba kombinzonos. Te mēs dabūjam mācību - neskati vīru pēc cepures. Sākam uzreiz runāt krieviski, jo esam pieradušas, ka angliski runā tikai studenti, taču beigās izrādās, ka viens no puišiem angliski runā vienkārši perfekti. Nokaunamies, ka esam uzreiz norakstījušas puisi tikai tāpēc, ka viņš ir darba apģērbā. Tiekam izlaistas ārā un nepaiet pat 5 min., kad esam jau uzņemtas fūrē. Kristīne tiek pagulēt, es tieku uz hawai chair :DD Pēc tam puisis ar dārdošu Sistem of the down, kas diemžēl tiek pieklusināts, kad mēs iesēžamies mašīnā. Nākamais kadrs vispār apstājas gandrīz ielas vidū, tādejādi gandrīz izraisot avārijas situāciju, taču viņš braucot līdz pašiem Suvalkiem. Šis tipiņš stādās priekšā kā Čaveks (es, protams, viņu uzreiz pārdēvēju par Čebureku). Čebureks vispār ir mūžīgais tusētājs ap gadiem 40, kurš visu laiku skandina, ka dzīvojam vienreiz, ka viss esot jāizbauda utt., klausās lētu popmūziku cik vien tumbas var izturēt. Zināmā vecumā šādas izdarības jau liekas smieklīgas, taču mums jau galvenais, ka aizved līdz vajadzīgajam mērķim. Pēc kāda laika Čebureks saka, ka jāpiestāj pie benzīntanka, viņš iepērk mums alēnus un enerģijas dzērienus. Pats sev neko tādu gan nepērk, taču, kad iesēžamies apakaļ mašīnā, mūsu jauniegūtais draugs sāk mierīgi uztīt sev kāsi un piedāvā mums arī. Mēs atsakamies, taču Čebureks velk kā lielais. Ceļš arī nav diezko taisns, tāds neliels ekstrēms. Izlaiž viņš mūs pāris km pirms Suvalkiem un ceļakājai vēl iedod paprāvu maišeli ar dzērieniem. Nākamā apstājas pirmā un vienīgā meitene-šoferis. Meiča pati atzīst, ka ir nervoza braucēja, taču tas nepārsteidz, jo pēc kāda laika mēs pa dažiem mm izvairamies no avārijas pretī braucošās mašīnas dēļ. Ir jau gandrīz vakars un mūs paķer kāds lietuvietis, kurš sola aizvest līdz Panevežai. Viņš gan bikiņ sajauc ceļus un mēs esam spiestas izbraukt cauri Kauņai, kas krietni pagarina mūsu iespējas tikt mājas. Rezultātā ir 21:30 vakarā un mēs stāvam pie Paņevežiem un atkal neviens negrib stāties. Saule diezgan strauji ir sākusi rietēt un mēs jau bažīgi skatamies pa malām, kur sliktākajā gadījumā varēs uzsliet telti. Beidzot tomēr 2 puiši apžēlojas par mums. Viņi brauc ar minivenu, kam aizmugurē piekabināts neliels kemperis. Vispār ļoti patīkami cilvēki. Protams, arī padalamies savos "makšķernieku stāstiņos". Kad iebraucam Latvijā, ir jau ap 23:00, paspēju vēl pazvanīt uz mājām un pateikt, ka esmu Latvijā, bet mājās noteikti netikšu, jo es vienkārši nepaspēšu uz savu pēdējo autobusu. Taču pārsteigumi vēl nav beigušies. Puiši kādā brīdī pajautā, kur tad es īsti dzīvojot, ka netieku mājās. Es pasaku un tad viņi pēkšņi saskatās un sāk smieties. Izrādās, ka viņiem jāatdod tas kemperis tieši tur, kur es dzīvoju. Tas tiešām ir liktenis un es jūtos pateicīga, ka no rīta dabūjām tik ilgi gaidīt pirmo mašīnu. Ap pusnakti es tieku pieripināta pie mājām, I feel blessed. Tagad gan finišs :)))