Atmiņa ir fantastiska lieta. Es, piemēram, neatceros, kāpēc vispār es te sāku kaut ko rakstīt. Iespējams, ka tikai tāpēc lai pati ko neaizmirstu. Tieši tā paša iemesla dēļ nēsāju līdzi pierakstu blociņu, jo to, ko nodomāju tiešām neaizmirst, to es stabili aizmirstu. Tajā pašā blociņā aizmirstu ierakstīt, taču, ja arī ierakstu, tad aizmirstu izlasīt utt. Tu vari atcerēties puiša kreklu ar kuru tev bija sarunāts aklais randiņš, bet kuram tu tā arī nesaņēmies pieiet klāt. Zini pat viņa vārdu, taču aizmirsti vārdu, kuru pirms 10 minūtēm dzirdēji. Bez problēmām zini vecas simtpātijas dzimšanas dienu, taču aizmirsti tuva radinieka. Drāmai varu piemest - neatceries kāpēc kādu mīlēji, taču neaizmirsti, kāpēc nīsti. OK, atmiņa ir laba lieta krustvārdu mīklu minēšanai un citu erudīciju spēļu spēlēšanai. Ak, un protams, tās atmiņas, kuras pat gribēdams neaizmirsīsi, it īpaši tās, kuras es saucu - "zeme paveries", respektīvi tās situācijas, kurās neesi juties visai komfortabli un, atceroties tās pat pēc daudziem gadiem, tāpat pie sevis noelsies "zeme paveries", netkarīgi no tā vai iesaistītas puses to atceras vai nē. Taču tie ir sīkumi, jo ir arī nopietnākas lietas, ko atcerēties, ne tikai veco labo pantiņu, ko neaizmirstu kopš bērnudārza laikiem - "Mazs kaķīt's, mazs zaķīt's uz ceļa satikās un brīnījās....."
Viedi cilvēki vispār iesaka neieslīgt pagātnē un neatgriezties pie bijušiem notikumiem, vienalga pozitīviem vai negatīviem, vai tas būtu varoņdarbs, piedzīvojumi vai kāda cita pieredze pie kuriem mēdzat atmiņās kavēties vai žēloties par pārestībām, kas jums nodarītas. Jo domas vien var radīt visādas negācijas - aizvainojumu, dusmas, sevis žēlošanu utt. Tas paātrinot ķermeņa un prāta novecošanos. Pagātnei jāļauj norimt un tā jāizmanto tikai tajos gadījumos, kad tā noteikti nepieciešama. Tā teikt - use wisely. Tā kā biedri - ķeriet mirkli un esiet laimīgi šeit un tagad !!!!
P.S. Es pati nepārlasīšu šo tekstu, lai nepārdzīvotu aizmirstu komatu :))
