Pasaka pasaciņa

Reiz kādā vakarā satikās divas Agneses un viena Linda, lai atzīmētu kādu jubileju, taču vakara gaitā malkojot vīnu un karsto balzāmu radās dažādi stāsti. Par darba gaitu - tas, kurš zaudē kārtīs, dabuj no pārējiem atslēgas vārdus un sacer stāstu.

Īpaši norādījumi - ja Jūs riskējat šo lasīt, pirms tam iedzeriet pāris glāzes vīna un lasiet ar izteiksmi :D

#1

Kāda ir tiesu vara mūsu mazajā Parīzē, kur klejotājciltis kā trokšņu slāpētāji kosmosā ir sajūsmas pilni. Tā, ka jūt pilnīgi laimi pilnībā. Iedzerot Metaxu liekas, ka šeit pilnā Māras istabiņā mums piedāvā dušas želeju bezvadu dušā kopā ar veļas ziepēm un trauku lupatu. Piedevām vēl par veļas knaģiem vīramāte saka, ka viss ir atkarīgs no pieprasījuma un piedāvājuma. Tas tāpat kā tomāti želejā, ko tu redzi kino, nospiežot TV pulti. Respektīvi, kodols ir tajā, ka mūsu mazā Parīze ir anarhija.

#2

Tas notika dzelzceļa pieturā Baisma, kur stacijas tualetē santehniķis 9 dienas un naktis laboja pilošu krānu. Un Sprīdītis sarkanā T-kreklā un novalkātās kedās stāstīja kaut ko par zaļajām palmām un dziļdomīgām zivīm. Santehniķis meta viņam ar virzuli un kliedza: "Tu, niekkalbi, kur tavas pastalas un susura bikses?"

Uz galda izlija sarkanvīns, kas kvēlspuldzītes gaismā šķita kā rubīns. Lielais mandarīns smējās virs Gūtmaņa alas.

#3

Reiz mežā satiku smaidīgu lāci.

Šis nogurušais tēviņš dziļā naktī, apriori,

Masēja pēdas staltbriedim.

"Es dzeru" staltbriedis nodūca pustukšā glāzē veroties.

"Es atkal dzeru" - viņš atkārtoja.

"Tā es aizmirstu kluso gaidītāju uz perona- krēmlaižu pederastu un saules brāļus, zaptēnu un plakni no infrasarkanās pirts"

Bet smaidīgais lācis jau cepa lētučus un kēksus, un transcendentāli domāja par neizprotamo un neizskaidrojamo bļa-gēnu.

4.stāsts tapa pēc principa, kur viens uzraksta teikumu, atstājot pēdējo vārdu, no kura nākamais atkal virpina tālāk.

#4

Pār Lielupes tiltu pūš peļu pēlēks vējš, kurš sāpēs jumtus kā skaidas plēš nikni. Nikni vilki uijā, uijā uz palodzes mēdījās. Tie nesaprata, ka mēdīšanās vairo grumbu skaitu līdz pensijas saņemšanas dienai. Dienai, kura paiet tik lēni kā viens velnišķīgs vīna dzērājs, kurš alka skaudrās atriebības par sadirsto dzīvi. Dzīvi ir Līvi un arī Hospitāļu iela. Tik Kalupes iela līdz pat saullēktam, kurš jau nebija redzēts kuro gadu dēļ darba šahtā, kurā neiespīd ne saule, ne mēness, ne piena ceļš. Ceļš pa kuru ejam kļūst arvien līkumaināks un līkumaināks, līdz reibst galva no neceļa šī. Šī maģiskā nakts pārklāj pār mūsu galvām sapņu plīvuru. Ak baltais plīvurs, cik reižu vēl, cik reižu vēl es tevi vilkšu.