Cita Anna...

Pēkšņi ieraudzīju savu Vronski, kā nekad iepriekš. Es iešu no viņa prom, es zinu, ka negribu viņu vairs redzēt. Es būšu lepna, viss tāpat jau debesīs nolemts.
Ak, Vronski, tava augstsirdība izrādījās tikai nespēja pateikt – „Nē”. Tava drosme - tikai zeltera migla. Tavi spārni ir izauguši, bet tu vēl joprojām nespēj lidot. Cik smalki tu smējies, taču nespēji mani aizstāvēt. Tu noliedzi mani tikpat viegli kā uzmeti tējas naudu uz bāra letes. Ja palikšu ilgāk, man būs tevi jāienīst. Par mani nebaidies, jo man ir pretinde taviem glaimiem.

Ak, tu jau arī nezināji, ka neesmu tik īpaša, kad pirmo reizi paņēmi mani aiz rokas un izlikies, ka neatceries manu vārdu pēc mūsu pirmās iepazīšanās, taču es arī protu spēlēt.

Kur gan man likties, arī man ir apgriezti spārni.

"Orion" skanēja man austiņās, es nedzirdēju tuvojošos vilcienu.....

Anna! Anna! Where are ya ?

Paģiras

Viņš pieglauda jau sirmot sākušos matus un piezvanīja pie durvīm.

Viņa pārtrauca kārtot tikko mazgātos traukus un atvēra durvis.

Viņš klusējot ienāca pa durvīm.

Viņa arī klusēja.

Viņi nebija tikušies 20 gadus.

Vēlāk viņš lēja kafijas krūzē šņabi.

Viņa malkoja vīnu.

Viņš mēģināja atcerēties, cik viņai bija gadu, kad viņi iepazinās.

Viņa uz šķīvja kārtoja sieru.

Viņš bija gribējis kopā celt māju.

Viņa gribēja pili.

Viņš nesen bija kļuvis par atraitni

Viņa nekad nebija precējusies.

Viņš izgāja ārā uzpīpēt.
Viņa vannas istabas spogulī aplūkoja grumbas ap acīm un uzkrāsoja lūpas.

Viņš viņu nosauca par vecu mauku.
Viņa viņu - par alkoholiķi.

Viņš domā, ka viņa viņu krāpa ar citu.
Viņa domā, ka viņš nekad nav viņai pievērsis pienācīgu uzmanību.

Viņš domā, ka viņas smiekli ar gadiem nav mainījušies.
Viņa domā, ka ar vīriešiem viņai dzīvē nav veicies.

Viņš domā par abu bērnu, kurš nekad nepiedzima.
Viņa lej glāzē sarkano vīnu.

No rīta caur noraudājušos logu iespīdēja saule. Viņiem abiem slāpa....