Stopičkas part I (pa Poliju) :))

Kad es paziņoju, ka es un Kristīne plānojam braukt ar stopiem pa Poliju, lielākā daļa teica, ka es neesot īsti normāla un vispār lai padomājot par apdrošināšanu utt. Mana māte teica, ka es jau esmu tajā vecumā, kad jāsāk domāt par bērniem nevis blandīties kārtējo reizi pa pasauli, taču visi minētie argumenti mani nespēja ietekmēt, jo manā dzīvē ir 2 dominējošas kaislības – mūzika un ceļojumi. Šis brauciens apvienos tās abas – ceļojums ar stopiem pa Poliju + Heineken Open'er festivāls.
24.06.2010.
Sākums vienkārši krimināls. Pēc 2 mašīnu braucieniem atklājam, ka Kristīne ir atstājusi savu mazo somiņu pēdējā mašīnā, kurā ir pase, nauda, festivāla biļetes, mob.telefons, fotoaparāts, karoče viss vērtīgākais. Atgriežamies pie grantētā ceļa, kur arī pagriezās mašīna ar vērtīgo guvumu. Nostaigājam daudz km un daudz stundu, ejot katrā mājā un vaicājot pēc sirma kunga 90-to gadu Volvo. Tā mēs arī uzduramies kādai sieviešu kompānijai. Gari būtu jāstāsta, taču šie labie cilvēki izdarīja visu iespējamo un neiespējamo, lai palīdzētu atrast zaudēto somu. Apbraucām arī visus tuvākos miestus, taču bez rezultātiem. Beidzot tomēr atskan zvans no Kristīnes telefona un un saka, ka soma ir aizceļojusi uz PIŅKIEM !!!! Labie ļaudis (diemžēl visā tajā juceklī, es pat aizmirstu pajautāt viņu vārdus) mūs aizved atpakaļ uz Iecavu pie Kristīnes brāļa, kur arī iesākās mūsu trips. Cits varbūt teiktu, ka tā ir zīme, lai neturpinātu iesākto, taču es uzskatu, ka tā ir zīme, ka mūs ceļā arī turpmāk sagaidīs tikai labi cilvēki.
25.06.2010
Agri no rīta ceļamies un no Iecavas dodamies uz Piņķiem pēc somas. Tad atpakaļ uz Bauskas ceļu. Tālāk viss iet gludi. Sākumā tiekam aizvestas līdz Ķekavas aplim, tad uz Iecavu un tad kāds lietuvietis mūs aizved līdz Paņevežai. Iedzeram kafiju pie zīmes "Kaunas 99" un dodamies tālāk. Te jau gadās poļu tālbraucēji, kas aizved mūs līdz Suvalkiem. Turpmākajā ceļā pierādās, ka, ja tu brauc ar tālbraucējiem, tad tev kaut kad būs obligāti ar viņiem jādzer kafija. Pa ceļam vienai fūrei tiek nomainīta arī riepa. Suvalkos kā mašīnām tā arī šoferiem ir jāatpūšas. Šoferīši sauc mūs vakariņās. Mēs tomēr paziņojam, ka par vakariņām maksāsim pašas , jo vienam no šoferiem ir tāds “krēmlaižas” skatiens, ka mēs negribam, lai viņi mūs pārprot. Tomēr viņi pamanās mmūs sacienāt ar alu + šņabi (tāda interesanta kombinācija). Sarunājam, ka 4-os no rīta viņi mūs modinās un aizvedīs 100 km līdz Varšavai. Mēs paliekam turpat pitstopā teltī.
26.06.2010
4-os no rīta tiekam pamodinātas ar kafiju un dodamies tālāk. Aptuveni 9-os esam vietā, kas ir apsolītie 100 km līdz Varšavai. Pabrokastojam vietējā kafuškā un nepaiet ne 15 min., kad mēs jau tiekam uzņemtas nākamajā fūrē. Plāns ir tikt līdz Krakovai. Nākamais šoferis ir ļoti kārtīgs. Viņš pat aizrāda, kad Kristīne uz mīkstā paklāja kāpj ar kurpēm. Mašīna nesen izmazgāta un ik pa laikam tiek automātiski izsmidzināts gaisa atsvaidzinātājs, kas pēc kāda laika liek justies kā apdullušai mušai. Pats šoferis ir arī manāmi uzvilcies. Tiek veiktas visnotaļ nervozas pārrunas pa telefonu. Taču, kad pitstopā viņš tiek pie kafijas un pusdienām, viņš atmaigst un neskopojas ar padomiem par mūsu turpmāko ceļa gaitu. Tiekam līdz pilsētai Lovičai un tur mūs paķer 2 jauni puiši busiņā. Aizmugurējo sēdēkļu busiņā nav, tāpēc mēs sēžam ap mašīnas riepu un sūcam aliņus. Puiši ir iegrimuši savā sarunā, tāpēc mēs risinam savas. Puiši ir ļooti labi braucēji un izved mūs caur 2. lielāko pilsētu Polijā Lodzu nereālā ātrumā. Vēlāk mums arī trāpās tiešām labi šoferi. Kāds vīrs gados ar jaunu Opeli, kurš arī ļoti ātri mūs aizved līdz Radomskai. Pa ceļam izstāsta, ka bijis vienu dienu Vecrīgā pirms daudziem gadiem un visspilgtāk atmiņā palicis, ka meitenēm bijušas visgarākās kājas, kādas jebkad redzētas. Tālāk puisis ar BMW. Es vairs neko sliktu neteikšu par BMW un to īpašniekiem. Likās, ka tie jau nekad neapstātos, bet nu tomēr. Puisis arī tāds, ka mēs ar Kristīni nosmejamies, ka viņa dēļ mēs varētu uz Poliju pārvākties pa visam. Tiekam izlaistas Katovicē, kam seko viens absolūts FAIL. Līdz Krakovai palikuši vien kādi nieka 80 km., kad kāds vīrietis apstājas un pasaka, ka līdz Krakovai aizvedīs kādus 10 km. Mēs, protams, domājam, ka viņš mūs izlaidīs nākamajā benzīntankā, taču viņš izmet mūs uz maksas ceļa, kur mašīnas liekas zemāk par 130 km/h nemaz nebrauc. Domās lamājam viņu visiem mātes vārdiem. Neviens pat nedomā stāties. Sāk krēslot, atstarotāju mums nav un galīgi negribas palikt ceļa malā. Viena mašīna gan apstājas, bet, kad pamana mūsu somas, saka, ka neesot vietas. Gan jau padomāja, ka mēs esam vietējās “vulgarkas”. Beidzot viens puisis apžēlojas par mums. Viņš ved jaunas Alfa Romeo mašīnas uz Krakovu. Kur tieši viņš gan nezin, jo brauc pēc GPS. Rezultātā viņš mūs izlaiž kaut kādā Krakovas nomalē uz viadukta. Kur tālāk iet mums nav ne jausmas. Ārā ir galīgi tumšs un jēdzīgas kartes mums arī nav. Tomēr pamanam kādu viesnīcu un ejam jautāt, kā tikt līdz centram. Viesnīcā mums pasaka, ka tepat ir autobusa pietura un pēc 15 min. autobusam jābūt klāt. Aizbraucam līdz centram un gudrākas nepaliekam. Beigās tomēr sākam šļūkt pa lielu ielu uz priekšu. Pamanām vienu hosteli, taču tas ir pilns, šļūcam tālāk. Ir jau apm, 23.30. Nākamais arī ir pilns, taču administrators sāk zvanīties pa visiem citiem un meklē, kur mums palikt. Pēc 30 min. intensīvas zvanīšanas, viņš mums iedod adresi, piekodina, lai sakam, ka nākam no Yellow Hostel, jo vietas viņš mums ir rezervējis minētā hosteļa vārdā, pretējā gadījumā mūs tur neviens neuzņems. Poļu viesmīlībai nav gana, vienā dienā tik atsaucīgus un labus cilvēkus satikt liekas nereāli. Hostelis atrodas vecpilsētā pie tirgus laukuma, kas izskatās ir viena no galvenajām burziņu vietām. Kā priekš sestdienas nakts te ir ārprātīgi daudz cilvēki un miljons takšu, kuriem knapi tiekam garām. Dabūjam vietu 8-vietīgā dormā, kur mēs esam arī vienīgās. Ātri vēl aizskrienam uz veikalu pēc aliņa, aprunājamies ar īpašnieku. Izrādās viņš agrāk arī bijis kaislīgs stopētājs, apbraukājis puspasauli. Tagad gan ceļojot ar kemperi. Viņš arī iesaka mums aliņus, ko pagaršot. Tiekam pie garšīgākā Ginger alus, kāds jebkad dzerts. Piedod, Aldari, bet tavējais irr pilnīgi garām. Velajās vakariņās Kristīnei tiek "zapiekanka" - poļu bagete ar sēnēm, kas tiek pēc pieprasījuma papildināta ar visu ko sirds vēlas. Man šis prieks gan garām, jo neēdu sēnes, taču izskatās vareni.
27.06.2010
No rīta tirgus laukumā notiek tā saucamā utene. Esmu starā, žēl tikai, ka nevaram tērēties, tāpēc visus labumus apskatam tikai ar acīm. Pārvācamies uz kempingu netālu no centra. Sametam smagās somas teltī un šļūcam atpakaļ. Aliņus lēnām sūcot pa promenādi gar Vislu ejam uz vecpilsētu. Pa ceļam gan nobrīnāmies, kāpēc tik karstā dienā bez mums neviens vairs neko nelieto. Kad uzkārpjamies pie Vāveles pils mūriem, pie mums drīz uzskrien policists un paskaidro, ka te tāpat kā Rīgā nevar lietot alkoholiskos dzērienus sabiedriskās vietās. Apsolāmies tā vairs nedarīt un policisti mums ļauj netraucēti pabeigt iesākto. Pēc tam visu dienu staigājam pa Krakovu (daudz te nestāstīšu- aizbraiciet, redzēsiet) un jau krietnā tumsā atnākam atpakaļ uz kempingu. Par iešanu to gan grūti nosaukt. Pēdas vienkārši smeldz no garajām pastaigām. Jūtos kā veca striptīzdejotāja pēc darba.
28.06.2010
No rīta izdomājam tālāk doties uz Aušvici un tālāk uz Vroclavu. Baigi nočammājamies, tāpēc izdomājam līdz Aušvicei, kas ir kādu 60 km tālāk, braukt ar autobusu. Līdz autobusam palikušas 1,5 stundas, paņemam aliņus un iebrienam garākā zālē pie Vislas. Tomēr drīz vien pie mums piebrauc policistu mašīna. Saprotot, ka mēs neesam vietējās, novēl mums patīkamu atvaļinājumu un pat ne ar vienu vārdu nepiemin par alkohola lietošanu publiskā vietā. Aušvicē esam tikai pēcpusdienā. Kādas 3 stundas vai vēl vairāk vazājamies pa koncentrācijas nometni. Šobrīd gan grūti iedomāties, ka te savā laikā nogalināts ap miljons cilvēku, brīžiem pārņem tāda nelāga sajūta. Rezultātā vakars gandrīz ir klāt un īsti braukt mēs nezinām kur. Meklējam, kur palikt. Sākumā izskatās, ka te vispār nebūs, kur palikt. Apsveram domu iet pie kādām mājām un prasīt, lai mums ļauj uzsliet telti savā dārzā. Taču beigās tomēr izejam uz kādu kempingu, kas beigās izrādās kādas kristīgas kopienas paspārnē. Laikam tas, ka mēs ierodamies katrā rokā turot pa aliņam, administratorei liek domāt, ka mēs esam studentes, tāpēc kempings mums sanāk letāk. :)) Te arī ir pirmā un pēdējā vieta, kur mēs satiekam draugus - odus, kuri ir diezgan agresīvi noskaņoti. Mani parasti neēd, bet šie laikam badā ilgi bija bijuši un nesmādē arī manas asinis.
29.06.2010
Apejam apkārt gandrīz visai Aušvicei + vēl cauri kaut kādam miestam, kamēr tiekam uz pareizā ceļa. Saule karsē nereāli. Šoferis, kas mūs paņem, protams, iztaujā, kurp mēs dodamies. Paskaidrojam, ka gala mērķis mums būs Gdiņa. Viņš mums savukārt paskaidro, ka mums nav jāsperas uz Vroclavu, mēs varot to izdarīt taisnāk un ātrāk caur jau iepriekš šķērsoto Lodzu. Nākamais šoferis kā reizi brauc uz Lodzu, taču viņam neliekas laba doma, ka mēs paliksim nezin kur, tāpēc sāk apzvanīt savus draugus un saka, ka ir lēta viesnīca, kur mums palikt un no rīta šis sola atbraukt mums pakaļ 9:30 un izvest ārā no pilsētas, lai mums nav jāmokās ar sab.transportu. Vieta, kur viņš mūs aizved saucas NOCHLEGI. Tā ir koju tipa viesnīca, kur liekas uzturas tikai vīrieši-strādnieki, tāpēc mūsu ierašanās tiek pavadīta ar ļoti daudz skatieniem. Sieviešu dušām tiek izdalīta atsevišķa atslēga. Tas jau nekas, ka, lai tiktu uz savu dušu, mums tāpat principā jāiziet caur vīriešu dušām. :DDD Atkal nometam mantas un ar tramvaju braucam uz centru. Centrs te gan tāds nosacīts, nekādas vecpilsētas te nav, tā tāda industriāla pilsēta. Protams, tiek iepirkti kārtējie aliņi veikalā “Žabka”, kas ir mūsu sabiedrotā gandrīz visu laiku. Te gan nav problēmu ar alko lietošanu sab.vietā. Rezultātā vakars beidzas parciņā pie saldējuma kastes :))) Un tad atpakaļ uz mūsu "kruto" viesnīcu.

30.06.2010
Precīzi 9:30 Andžejs pieripina pie viesnīcas un kā solīts ved mūs ārā no pilsētas. Pa ceļam pa rāciju tiek atrasts nākamais šoferis, kas brauc uz Gdiņu un kas varētu mūs aizvest. Maiņa gan nenotiek tā kā cerēts, tāpēc atkal sitam laiku benzīntankā ar aliņiem. Vispār nauda alū aiztek kā pa reni. Šeit arī parādās pirmie konkurenti ceļā uz Gdiņu. Izskatās, ka arī vietējie uz festivālu brauc ar stopiem. Mēs tiekam mašīnā pie vācu pensionāra. Vispār jau viņš ir polis, taču jau 30 gadus dzīvo un strādā Vācijā un te ir tikai ciemos. Taču visa izturēšanās jau ir īsti vāciska. Tik ļoti prātīgs, ka vietās, kur var braukt uz 70 km/h, viņš spītīgi brauc uz 60 km/h vai vēl mazāk. Tas gan mūs pamatīgi nokaitina, taču jebkurā gadījumā mēs tuvojamies savam mērķim. Es pat nezinu, kas tā bija par vietu, kur mēs tikām izlaistas, taču tur mēs nostāvam uz ceļa ilgāko laiku mūsu ceļojuma gaitā – 1 stundu. Pēc stundas apstājas fūre. Slaveks ir pirmais pusis, kurš runā angliski un par to jau prieks. Vīņš, uzzinot mūsu ceļojumu gaitas, visu laiku atkārto, ka mēs esam crazy. Runājam arī par politiku. Viņš stāsta, ka balsos par Kamarovski, jo neuzticas Kačinskim, kā iemeslu minot to, ka Kačinskim nav ģimenes. Poļi tomēr diezgan stipri turas pie tradīcijām. Vairākus desmit km pirms Gdiņas sākas pamatīgs negaiss. Tas gan nav ieplānots un mēs ar šausmām iedomājamies, kas notiks, ja tāds laiks būs arī visu festivāla laiku. Lietus ir tik stiprs, ka cauri neko nevar redzēt. Domās jau redzu sevi iekrampējamies mašīnā un nekāpjot ārā, kamēr lietus nav beidzies. Smejamies, ka mēs iebrauksim Gdiņā un lietus tur nebūs. Slaveks gan saka, ka ziņās saka, ka laiks noteikti sabojāšoties turpmākajās dienās, tomēr, iebraucot Gdiņā saprotam, ka lietus pat te nav bijis. Veiksme mūs nav pametusi. Atvadāmies no Slaveka un tālāk jau jāpabrauc nedaudz ar pilsētas autobusu līdz festivāla norises vietai. Autobusā mums pienāk klāt puisis un izstāsta mums visu svarīgāko informāciju, ko mums vajadzētu zināt gan par transportu, gan festivālu, gan vietām, kur labāk savu degunu nebāzt. Beigās viņš vēl mums atdod savu pilsētas karti. Poļu laipnībai nav robežu. Ierodamies festivālā. Kad būs laiks, uzrakstīšu par pašu festivālu un mājupceļu :)))